Mateja ev. 22 NLB
1. Jēzus tiem atkal runāja līdzībās:
2. “Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas rīkoja savam dēlam kāzas.
3. Viņš sūtīja savus kalpus paziņot aicinātajiem par kāzām, bet tie negribēja nākt.
4. Viņš sūtīja vēl citus kalpus, likdams teikt aicinātajiem: redzi, mans mielasts ir sagatavots, mani vērši un nobaroti teļi jau ir nokauti, un viss ir gatavs, nāciet uz kāzām!
5. Taču tie nelikās ne zinis un aizgāja – cits uz savu lauku, cits savās veikala darīšanās.
6. Bet pārējie, satvēruši viņa kalpus, par tiem ņirgājās un tos nonāvēja.
7. Ķēniņš sadusmojās un nosūtīja savu karaspēku iznīcināt šos slepkavas un nodedzināt viņu pilsētu.
8. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzām viss ir sagatavots, bet aicinātie nebija cienīgi;
9. ejiet pa apkārtējiem ceļiem un aiciniet kāzās visus, ko vien sastopat!
10. Kalpi izgāja uz ceļiem un atveda visus, ko vien sastapa, gan ļaunus, gan labus; un kāzu nams bija pilns mielasta viesiem.
11. Tad ķēniņš iegāja savus viesus aplūkot un ieraudzīja tur kādu cilvēku, kas nebija tērpies kāzu drēbēs.
12. Ķēniņš tam jautāja: mans draugs, kā tu esi šeit ieradies bez kāzu drēbēm? – Bet tas klusēja.
13. Tad ķēniņš sacīja kalpiem: sasieniet viņam kājas un rokas un izmetiet viņu ārā tumsā; tur būs vaimanas un zobu griešana.
14. Jo daudz ir aicināto, bet maz izredzēto.”
15. Tad farizeji aizgāja un apspriedās, ka Jēzu vajadzētu pieķert kādā vārdā.
16. Tie sūtīja pie viņa savus mācekļus kopā ar Hēroda piekritējiem, un tie jautāja: “Skolotāj, mēs zinām, ka tu esi patiess, tu Dieva ceļus māci patiesībā un nelokies neviena priekšā, jo tu neuzlūko cilvēka ārieni;
17. saki mums – kā tu domā, vai ir atļauts dot cēzaram nodevas vai ne?”
18. Jēzus, noprazdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Ko jūs mani izaicināt, jūs liekuļi?
19. Parādiet man naudu, ko maksājat nodevās.” Tie atnesa viņam denāriju.
20. Tad viņš tiem jautāja: “Kā attēls šis un uzraksts?”
21. Tie viņam atbildēja: “Cēzara.” Tad Jēzus tiem sacīja: “Tad dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.”
22. Tie izbrīnījās par dzirdēto un, viņu atstājuši, aizgāja.
23. Tajā pašā dienā atnāca pie viņa saduķeji, kas apgalvoja, ka augšāmcelšanās neesot. Tie viņu izjautāja:
24. “Skolotāj, Mozus ir sacījis: ja kāds nomirst, būdams bez bērniem, lai viņa brālis apprec viņa sievu un dod savam brālim pēcnācējus. –
25. Pie mums, redzi, bija septiņi brāļi, pirmais apprecējās un nomira, neatstājis pēcnācējus, un viņa sieva palika viņa brālim.
26. Tāpat notika arī otrajam un trešajam – un tā līdz pat septītajam.
27. Visbeidzot nomira arī sieva.
28. Tad nu kuram no septiņiem viņa piederēs pēc augšāmcelšanās, jo tā taču tiem visiem bijusi sieva?”
29. Jēzus tiem atbildēja: “Jūs maldāties, nesaprazdami ne Rakstus, ne Dieva spēku.
30. Jo tie, kas augšāmcēlušies, nedz prec, nedz tiek precēti, bet ir kā eņģeļi debesīs.
31. Vai tad jūs neesat lasījuši, ko Dievs jums teicis par mirušo augšāmcelšanos?
32. – Es esmu Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs! – Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.”
33. Ļaužu pūlis, to dzirdot, bija pārsteigts par viņa mācību.
34. Bet farizeji, padzirdējuši, ka viņš saduķejus apklusinājis, sapulcējās vienkopus.
35. Tad viens no viņiem, likuma zinātājs, Jēzu izaicinādams, jautāja:
36. “Skolotāj, kurš ir pats nozīmīgākais bauslis bauslībā?”
37. Jēzus atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. –
38. Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis.
39. Bet otrs ir tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. –
40. Šie divi baušļi ir pamatā visai bauslībai un praviešu mācībai.”
41. Un Jēzus jautāja farizejiem, kas bija sapulcējušies:
42. “Ko jūs domājat par Kristu, kā dēls viņš ir?” Tie viņam atbildēja: “Dāvida.”
43. Viņš tiem jautāja: “Kā tad Dāvids viņu Garā sauc par Kungu, sacīdams:
44. Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, līdz es tavus ienaidniekus nolieku tev par kājsolu. –
45. Ja Dāvids sauc viņu par Kungu, kā tad viņš var būt tā dēls?”
46. Un neviens nevarēja viņam nekā atbildēt, nedz arī uzdrīkstējās kopš šīs dienas viņam ko jautāt.