Mateja ev. 26 LTV1965
1. Un notikās, kad Jēzus bija pabeidzis visas šās runas, tad viņš sacīja saviem mācekļiem:
2. „Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Lieldienas, un Cilvēka Dēls tiks nodots, lai viņu krustā sistu.“
3. Tad sapulcējās augstie priesteri un ļaužu vecaji augstā priestera Kajafas pilī.
4. Un tie apspriedās, kā Jēzu ar viltu saņemt un nokaut.
5. Bet tie sacīja: „Tikai ne svētkos, lai ļaudīs neceltos nemiers.“
6. Bet kad Jēzus bija Betānijā spitālīgā Sīmaņa namā,
7. Viena sieva piegāja pie viņa, tai bija akmens trauciņš ar dārgu svaidāmo eļļu, kuj-u tā izlēja viņam uz galvu, viņam sēžot pie galda.
8. Kad mācekļi to redžēja, tie apskaitās un sacīja: „Kamdēļ šī izšķērdība?
9. To varēja dārgi pārdot un naudu izdalīt nabagiem.“
10. Bet Jēzus to nomanījis, sacīja tiem: „Kam jūs apgrūtināt šo sievu? Viņa pie manis ir padarījusi labu darbu.
11. Jo nabagi ir arvien pie jums, bet es neesmu arvien.
12. Jo izliedama šo eļļu uz manu miesu, viņa gribējusi mani kapam svaidīt.
13. Patiesi es jums saku: Kur vien visā pasaulē sludinās šo evaņģēliju, tur arī sacīs viņai par piemiņu, ko tā ir darījusi.“
14. Tad viens no divpadsmitiem, saukts Jūda Iskariots, nogāja pie augstajiem priesteriem
15. Un sacīja: „Ko jūs man dosit, es jums viņu nodošu?“ Un viņi iedeva tam trīsdesmit sudraba gabalus.
16. Un no tā laika tas meklēja izdevīgu brīdi, daiviņu nodotu.
17. Bet pirmajā Neraudzētas maizes dienā mācekļi nāca pie Jēzus un sacīja viņam: „Kur to gribi, lai mēs tev sataisām ēst Lieldienas jēru?“
18. Bet viņš sacīja: „Noeita pilsētā pie kāda un sakait tam: Mācītājs saka: Mans laiks ir tuvu klāt, pie tevis es turēšu Lieldienas ar saviem mācekļiem.“
19. Un mācekļi darīja tā, kā Jēzus bija tiem pavēlējis, un viņi sataisīja Lieldienas jēru.
20. Un kad vakars metās, viņš apsēdās ar divpadsmit mācekļiem,
21. Un tiem ēdot, viņš sacīja: „Patiesi, es jums saku, viens no jums mani nodos.“
22. Un tie ļoti noskuma un sāka cits pēc cita viņam sacīt: „Taču ne es, Kungs?“
23. Bet viņš atbildēja un sacīja: „Kas ar mani mērc savu roku bļodā, tas mani nodos.
24. Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par viņu rakstīts, bet vai tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu! Tam būtu labāki, ka nemaz nebūtu dzimis.“
25. Bet Jūda, kas vinu nodeva, atbildēja un sacīja: „Taču ne es, Rabi?“ Viņš saka uz to: „Tu to teici.“
26. Bet tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to saviem mācekļiem un sacīja: „Ņemiet, ēdiet, tā ir mana miesa.“
27. Un viņš ņēma kausu, pateicās un deva to tiem un sacīja: „Dzeriet visi no tā.
28. Jo tās ir manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai.
29. Bet es jums saku: es no ši laika vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad es to ar jums no jauna dzeršu sava Tēva valstībā.“
30. Un pateicības dziesmu dziedājuši, tie aizgāja uz Eļļas kalnu.
31. Tad Jēzus saka tiem: „Jūs visi šinī naktī pret mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs.
32. Bet pēc manas augšāmcelšanās es jums pa priekšu aiziešu uz Galileju.“
33. Bet Pēteris atbildēja un uz to sacīja: „Kad visi pret tevi apgrēcinātos, es ne mūžam neapgrēcināšos.“
34. Jēzus sacīja tam: „Patiesi, es tev saku: Šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes aizliegsi.“
35. Pēteris saka viņam: „Jebšu man būtu jāmirst ar tevi, taču ne mūžam tevi neaizliegšu.“ Tāpat arī visi citi mācekļi sacīja.
36. Tad Jēsus aiziet ar saviem mācekļiem uz kādu vietu ar nosaukumu Getzemane, un saka mācekļiem: „Nosēdieties šeitan, es paiešu tālāk un pielūgšu Dievu.“
37. Un viņš ņēma sev līdzi Pēteri un abus Cebedeja dēlus un sāka skumt un baiļoties.
38. Tad viņš saka tiem: „Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeitan un esiet ar mani nomodā.“
39. Un maķenīt pagājis, viņš krita uz savu vaigu pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: „Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis kauss iet man garām, tomēr ne kā es gribu, bet kā Tu gribi.“
40. Un viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: „Tā tad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar mani nomodā?
41. Esiet modrigi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.“
42. Viņš atkal aizgājā otru reizi un lūdza Dievu, sacīdams: „Mans Tēvs, ja šis kauss nevar maniet garām, lai nebūtu tas jādzeŗ, tad lai notiek tavs prāts.“
43. Un viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija pilnas miega,
44. Un viņš tos atstāja un atkal nogāja un lūdza Dievu trešo reiz, tos pašus vārdus sacīdams.
45. Tad viņš nāk pie saviem mācekļiem un saka uz tiem: „Jūs arvien vēl guļat un dusat! Redzi, tā stunda ir klāt, Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās.
46. Celieties, eima! Redzi, kas mani nodod, ir klāt.“
47. Un viņam vēl runājot, redzi, nāca Jūda, viens no divpadsmitiem, un viņam līdzi liels ļaužu pulks no augstiem priesteriem un tautas vecajiem ar zobeniem un nūjām.
48. Bet nodevējs bija tiem devis tādu zīmi un sacījis: „Kuru es skūpstīšu, tas ir tas, to gūstait.“
49. Un tūdaļ viņš piegāja pie Jēzus un sacīja: „Esi sveicināts, Rabi,“ un skūpstīja viņu.
50. Bet Jēzus tam sacīja: „Draugs, kāpēc tu esi šeit?“ Tad tie piegāja pie Jēzus, pielika tam rokas un to saņēma.
51. Un redzi, viens no tiem, kas bija pie Jēzus, izstiepa roku, izvilka zobenu, cirta augstā priestera kalpam un nocirta viņam ausi.
52. Tad Jēzus saka tam: „Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā.
53. Jeb vai tu domā, ka es nevarētu lūgt savu Tēvu, un viņš man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu?
54. Bet kā tad raksti lai piepildītos? Jo tam tā būs notikt.“
55. Tanī pašā stundā Jēzus sacīja uz ļaužu pulku: „Kā pret slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām mani gūstīt. Ikdienas es pie jums sēdēju Dieva namā mācīdams, un jūs mani neesat aiztikuši.
56. Bet tas viss noticis, lai praviešu raksti piepildītos.“ Tad visi mācekļi atstaja viņu un bēga.
57. Bet tie Jēzu saņēma un aizveda pie augstā priestera Kajafas, kur rakstu mācītāji un vecaji bija sapulcējušies.
58. Bet Pēteris tam sekoja no tālienes līdz augstā priestera pilij un, tur iegājis, apsēdās pie sulaiņiem noskatīties, kā viss beigsies.
59. Bet augstie priesteri, vecaji un visa augstā tiesa meklēja viltus liecību pret ļēzu, lai to varētu nokaut,
60. Un tomēr neatrada, jebšu uzstājās daudz viltus liecinieku; beidzot divi nāca priekšā un sacīja:
61. „Viņš ir teicis: Es varu noplēst Dieva namu un to atkal trijās dienās uzcelt.“
62. Un augstais priesteris piecēlās un sacīja uz viņu: „Vai tu neatbildi nekā uz to, ko tie liecina pret tevi?“
63. Bet Jēzus cieta klusu. Un aug-stais priesteris sacīja uz to: „Pie dzīvā Dieva es tevi zvērinu, saki mums: Vai tu esi Kristus, Dieva Dēls?“
64. Jēzus tam saka: „Tu to teici. Bet es jums saku: No šī laika jus redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam uz debess pade-bešiem.“
65. Tad augstais priesteris saplēsa savas drēbes un sacīja: „Viņš ir Dievu zaimojis. Kam mums vēl liecinieku vajaga? Redzi, tagad jūs paši viņa Dieva zaimošanu dzirdējāt.
66. Kā jums šķiet?“ Bet tie atbildēja: „Viņš ir nāvi pelnījis.“
67. Tad tie viņam spļāva vaigā un sita ar dūrēm; bet citi viņu pļaukāja
68. Un sacīja: „Uzmini, Kristu, kurš tevi sita?“
69. Bet Pēteris sēdēja priekšnamā. Un pie viņa pienāca kalpone un sacīja: „Tu arīdzan biji ar Jēzu Galilieti.“
70. Bet viņš liedzās visu priekšā, sacīdams: „Es nesaprotu, ko tu runā.“
71. Un kad viņš bija izgājis vārtu priekšā, kāda cita, ieraudzījusi viņu, saka tiem, kas tur bija: „Šis arīdzan bija ar Jēzu Nacarieti.“
72. Un viņš atkal liedzās, zvērēdams: „Es to cilvēku nepazīstu.“
73. Un par mazu brīdi tie, kas tur stāvēja, piegāja pie Pētera un sacīja uz to: „Patiesi, ari tu esi viens no tiem; jo tava valoda jau nodod tevi.“
74. Tad viņš sāka lādēties un die-voties: „Es to cilvēku nepazīstu.“ Un tūdaļ gailis dziedāja.
75. Un Pēteris atcerējās Jēzus vārdus, ko viņš tam bija sacījis: „Pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes aizliegsi.“ Un viņš izgāja ārā un gauži raudaja.“