Mateja ev. 26 NLB

1. Kad Jēzus visu to bija pateicis, viņš sacīja saviem mācekļiem:

2. “Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Pashas svētki un Cilvēka Dēls tiks nodots krustā sišanai.”

3. Tad sanāca kopā virspriesteri un tautas vecajie augstā priestera Kajafas pilī.

4. Tie apspriedās, kā Jēzu ar viltu sagūstīt un nonāvēt;

5. tie sacīja: “Svētkos ne, lai tautā neceļas nemiers.”

6. Kad Jēzus bija Bētanijā spitālīgā Sīmaņa namā

7. un bija apsēdies, pie viņa pienāca kāda sieviete ar ļoti dārgu svaidāmo eļļu alabastra trauciņā un izlēja to pār viņa galvu.

8. Mācekļi, to redzēdami, bija neapmierināti un sacīja: “Kādēļ tāda izšķērdība?

9. Šo eļļu varēja pārdot par dārgu maksu un naudu atdot nabagiem!”

10. Jēzus, to noprazdams, viņiem sacīja: “Kādēļ jūs viņai pārmetat? Viņa man ir darījusi labu darbu.

11. Nabagi būs vienmēr pie jums, bet es nebūšu vienmēr.

12. Izliedama šo eļļu pār manu miesu, viņa to darījusi manis apbedīšanai.

13. Patiesi es jums saku: kur vien visā pasaulē tiks sludināts šis evaņģēlijs, tur tiks stāstīts viņai par piemiņu, ko viņa ir darījusi.”

14. Tad viens no tiem divpadsmit, vārdā Jūda Iskariots, aizgāja pie virspriesteriem un jautāja:

15. “Ko jūs esat ar mieru man dot? Es jums viņu nodošu.” Un tie nosprieda viņam dot trīsdesmit sudraba naudas gabalus.

16. Kopš šā brīža viņš meklēja izdevību, lai Jēzu nodotu.

17. Pirmajā Neraudzētās maizes dienā mācekļi atnāca pie Jēzus un jautāja: “Kur tu gribi, lai mēs sagatavojam tev Pashas mielastu?”

18. Viņš tiem teica: “Ejiet uz pilsētu pie viena cilvēka un sakiet viņam: Skolotājs saka: mans laiks ir klāt, pie tevis es kopā ar saviem mācekļiem turēšu Pashas mielastu.”

19. Tad mācekļi darīja tā, kā Jēzus tiem bija licis, un sagatavoja Pashas mielastu.

20. Kad iestājās vakars, viņš apsēdās kopā ar tiem divpadsmit.

21. Tiem ēdot, viņš teica: “Patiesi es jums saku: viens no jums mani nodos.”

22. Ļoti noskumuši, tie viens pēc otra jautāja: “Kungs, taču ne es?”

23. Bet viņš tiem atbildēja: “Kas ar mani reizē mērc savu roku bļodā, tas mani nodos.

24. Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par viņu ir rakstīts, bet vai! tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu! Tam būtu bijis labāk nepiedzimt.”

25. Un viņa nodevējs Jūda jautāja: “Skolotāj, taču ne es?” Viņš tam atbildēja: “Tu to teici.”

26. Mielasta laikā Jēzus ņēma maizi, svētīja, lauza un deva to saviem mācekļiem, sacīdams: “Ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa.”

27. Viņš, paņēmis biķeri, pateicās un deva to viņiem, sacīdams: “Dzeriet visi no tā,

28. tās ir manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai.

29. Es jums saku: es vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad es kopā ar jums to no jauna dzeršu sava Tēva valstībā.”

30. Tad, pateicības dziesmu nodziedājuši, viņi devās uz Olīvkalnu.

31. Jēzus tiem sacīja: “Jūs visi šonakt manis dēļ apgrēkosieties, jo ir rakstīts: es sitīšu ganu, un avju ganāmpulks tiks izklīdināts. –

32. Bet pēc savas augšāmcelšanās es pirms jums noiešu uz Galileju.”

33. Tad Pēteris viņam sacīja: “Pat ja visi tevis dēļ apgrēkosies, es nemūžam neapgrēkošos.”

34. Jēzus tam sacīja: “Patiesi es tev saku: šajā naktī, pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes noliegsi.”

35. Bet Pēteris viņam sacīja: “Pat ja man būtu jāmirst līdz ar tevi, es tevi nekad nenoliegšu!” Tāpat runāja arī visi pārējie mācekļi.

36. Tad Jēzus kopā ar saviem mācekļiem nonāca vietā, ko sauc Getzemene, un sacīja: “Sēdieties tepat, kamēr es paiešu tālāk un pielūgšu Dievu.”

37. Viņš ņēma līdzi Pēteri un abus Zebedeja dēlus. Tad viņš sāka bēdāties un baiļoties.

38. Viņš tiem sacīja: “Mana dvēsele ir satriekta līdz nāvei. Palieciet šeit un esiet ar mani nomodā!”

39. Un, nedaudz tālāk pagājis, viņš krita uz sava vaiga un lūdza: “Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, lai šis biķeris iet man garām! Tomēr ne kā es gribu, bet kā tu.”

40. Tad viņš nāca pie saviem mācekļiem un atrada tos guļam, un sacīja Pēterim: “Tā jūs nespējāt pat vienu stundu būt ar mani nomodā?

41. Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka nekrītat kārdināšanā! Gars ir apņēmīgs, bet miesa vāja.”

42. Vēl otrreiz viņš aizgāja un lūdza: “Mans Tēvs! Ja šis biķeris man nevar iet garām, lai man tas nebūtu jādzer, tad lai notiek tavs prāts.”

43. Un, vēlreiz pienākdams, viņš tos atrada guļam, jo tiem acis lipa ciet.

44. Tos atstājis, viņš vēl trešo reizi gāja un lūdza ar tiem pašiem vārdiem.

45. Tad viņš nāca pie saviem mācekļiem un sacīja: “Vai jūs vēl aizvien guļat?! Redzi, tā stunda ir klāt! Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās!

46. Celieties, ejam! Redzi, mans nodevējs nāk.”

47. Viņam vēl runājot, redzi, nāca Jūda, viens no tiem divpadsmit, un kopā ar viņu liels ļaužu pūlis ar zobeniem un nūjām, virspriesteru un tautas vecajo sūtīts.

48. Bet viņa nodevējs bija norunājis ar tiem zīmi. Viņš sacīja: “Kuru es noskūpstīšu, tas ir viņš, ņemiet viņu ciet.”

49. Viņš tūdaļ devās pie Jēzus un teica: “Esi sveicināts, Rabi!” – un viņu noskūpstīja.

50. Jēzus viņam sacīja: “Draugs, kādēļ tu esi šeit?” Tad tie pienāca klāt, satvēra Jēzu un apcietināja.

51. Un, redzi, kāds no tiem, kas bija kopā ar Jēzu, sniedzās pēc zobena un, to izvilcis, cirta virspriestera kalpam un nocirta tam ausi.

52. Tad Jēzus tam sacīja: “Liec savu zobenu atpakaļ vietā, jo ikviens, kas zobenu pacels, no zobena ies bojā.

53. Vai tad tu domā, ka es nevarētu lūgt savu Tēvu un viņš man nesūtītu tūlīt vairāk kā divpadsmit leģionu eņģeļu?

54. Bet kā tad Raksti piepildītos, ka tam tā ir jānotiek?”

55. Tanī pašā stundā Jēzus sacīja uz ļaužu pūli: “Kā pret laupītāju jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām mani gūstīt. Katru dienu es sēdēju templī mācīdams, un tad jūs mani neņēmāt ciet.

56. Bet nu viss noticis tā, lai praviešu Raksti piepildītos!” Tad visi mācekļi viņu atstāja un aizbēga.

57. Tie, kas Jēzu apcietināja, aizveda viņu pie augstā priestera Kajafas; tur bija sapulcējušies arī rakstu mācītāji un vecajie.

58. Bet Pēteris viņam sekoja no tālienes līdz augstā priestera pagalmam, tur iegājis, viņš apsēdās kopā ar sargiem, lai redzētu, kā viss beigsies.

59. Virspriesteri un viss sinedrijs meklēja viltus liecību pret Jēzu, lai viņu nonāvētu,

60. bet neatrada, lai gan daudzi nāca un nepatiesi liecināja. Visbeidzot atnāca divi

61. un teica: “Viņš sacīja: es varu nojaukt Dieva templi un trijās dienās no jauna to uzcelt.”

62. Tad piecēlās augstais priesteris un viņam sacīja: “Vai tu neatbildēsi neko uz to, ko tie liecina pret tevi?”

63. Bet Jēzus klusēja. Tad augstais priesteris viņam sacīja: “Es zvērinu tevi pie dzīvā Dieva, saki mums: vai tu esi Kristus, Dieva Dēls?”

64. Jēzus tam atbildēja: “Tu pats to saki. Bet es jums saku: kopš šā brīža jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuvarenā labās rokas un nākam uz debess padebešiem.”

65. Tad augstais priesteris pārplēsa savas drēbes un teica: “Viņš zaimo! Kam mums vēl liecinieku? Redzi, tagad jūs šo zaimošanu esat dzirdējuši.

66. Kā jūs domājat?” Tie atbildēja: “Viņš sodāms ar nāvi.”

67. Tie spļāva viņam sejā, sita viņu un pļaukāja,

68. sacīdami: “Pravieto mums, Kristu, kurš tev iesita?”

69. Bet Pēteris sēdēja pagalmā. Tad pienāca kāda kalpone un teica: “Arī tu biji ar to galilejieti Jēzu.”

70. Bet viņš visu priekšā liedzās: “Es nesaprotu, ko tu runā.”

71. Kad viņš bija izgājis vārtos, viņu ieraudzīja kāda cita kalpone un sacīja tiem, kas tur bija: “Šis bija kopā ar Jēzu, Nācarieti.”

72. Viņš atkal liedzās, zvērēdams: “Es to cilvēku nepazīstu!”

73. Pēc brīža tie, kas tur stāvēja, pienāca klāt un Pēterim sacīja: “Patiešām arī tu esi viens no viņiem, jo tava valoda nodod tevi.”

74. Tad viņš sāka lādēties un zvērēt: “Es to cilvēku nepazīstu!” Un tūlīt gailis iedziedājās.

75. Pēteris atcerējās vārdus, ko Jēzus bija sacījis: “Pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes noliegsi.” Izgājis ārā, viņš rūgti raudāja.