Mateja ev. 8 NLB
1. Kad Jēzus nokāpa no kalna, viņam sekoja liels ļaužu pūlis.
2. Un, redzi, kāds spitālīgais, pienācis klāt, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Kungs, ja vien tu gribi, tu vari mani šķīstīt!”
3. Jēzus, roku izstiepis, pieskārās viņam un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūlīt viņš tapa šķīsts no savas spitālības.
4. Jēzus viņam sacīja: “Pielūko, nevienam to nestāsti, bet ej, rādies priesterim un pienes upurdāvanu, ko Mozus ir noteicis, viņiem par liecību.”
5. Kad Jēzus iegāja Kapernaumā, pie viņa pienāca kāds centurions un lūdza:
6. “Mans kalps guļ mājās paralizēts un briesmīgi cieš.”
7. Jēzus tam sacīja: “Es iešu un viņu dziedināšu.”
8. Bet centurions atbildēja: “Kungs, es neesmu tā cienīgs, ka tu nāc manā namā; dod tikai pavēli, un mans kalps būs dziedināts.
9. Jo arī es esmu cilvēks, kas pakļauts varai, un man ir padotie – kareivji; kad vienam es saku: ej, – tas iet, un citam: nāc, – viņš nāk, un savam kalpam: dari to, – viņš dara.”
10. To dzirdēdams, Jēzus izbrīnījās un sacīja tiem, kas viņam sekoja: “Patiesi es jums saku: ne pie viena Israēlā es tādu ticību neesmu atradis.
11. Un es jums saku: daudzi nāks no austrumiem un rietumiem un sēdēs kopā ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu Debesu valstībā,
12. bet Valstības dēli tiks izgrūsti ārā tumsībā; tur būs vaimanas un zobu griešana.”
13. Tad Jēzus sacīja centurionam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis!” Un kalps tapa vesels tanī pašā stundā.
14. Jēzus ienāca Pētera namā un redzēja viņa sievasmāti guļam drudža pārņemtu.
15. Viņš pieskārās tās rokai, un drudzis to atstāja, un tā piecēlās un viņam kalpoja.
16. Kad pienāca vakars, pie viņa atveda daudzus dēmonu apsēstus. Un viņš garus izdzina ar vārdu un dziedināja visus neveselos,
17. ka piepildītos, ko Kungs caur pravieti Jesaju ir sacījis: viņš uzņēma mūsu kaites un nesa mūsu sērgas.
18. Lielu ļaužu pūli sev visapkārt redzēdams, Jēzus lika pārcelties uz otru krastu.
19. Tad pie viņa pienāca kāds rakstu mācītājs un teica: “Skolotāj, es sekošu tev, lai kurp tu ietu.”
20. Jēzus tam sacīja: “Lapsām ir alas un debesu putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt.”
21. Kāds cits viņa māceklis sacīja viņam: “Kungs, ļauj man vispirms aiziet un apglabāt savu tēvu.”
22. Bet Jēzus viņam sacīja: “Seko man un ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus!”
23. Jēzus iekāpa laivā, un viņa mācekļi tam sekoja.
24. Un, redzi, jūrā izcēlās liela vētra, tā ka viļņi vēlās pāri laivai; bet Jēzus gulēja.
25. Tie piegājuši viņu modināja, saukdami: “Kungs, glāb mūs, mēs ejam bojā!”
26. Jēzus tiem sacīja: “Kādēļ esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Tad piecēlies viņš apsauca vējus un jūru, un iestājās liels klusums.
27. Bet cilvēki izbrīnā jautāja: “Kas viņš ir, ka vēji un jūra viņam paklausa?”
28. Kad viņš nonāca otrā pusē, Gadaras apgabalā, viņu sastapa divi dēmonu apsēsti, kas bija iznākuši no kapiem; tie bija ļoti bīstami, tādēļ neviens nevarēja pa šo ceļu staigāt.
29. Un, redzi, tie sāka kliegt: “Kāda daļa mums ar tevi, Dieva Dēls? Vai tu esi nācis pirms laika mūs mocīt?”
30. Bet tālu no viņiem ganījās liels cūku bars.
31. Un dēmoni viņu lūdza: “Ja tu mūs izdzen, tad liec mums ieiet cūkās.”
32. Jēzus tiem sacīja: “Ejiet!” Un tie izgājuši iegāja cūkās, un, redzi, viss ganāmpulks metās no kraujas jūrā un noslīka ūdenī.
33. Bet gani aizbēga un, nonākuši pilsētā, pastāstīja visu, arī par dēmonu apsēstajiem.
34. Un, redzi, visa pilsēta iznāca Jēzum pretī, un, viņu ieraudzījuši, tie lūdza, lai viņš iet prom no to apvidus.