Nehemijas 2 NLB

1. Bija nīsāna mēnesis ķēniņa Artakserksa divdesmitajā valdīšanas gadā. Vīns bija viņa priekšā, es ņēmu vīnu un devu to ķēniņam. Nekad agrāk es nebiju noskumis viņa priekšā.

2. Ķēniņš man vaicāja: “Kāpēc tu esi noskumis? Tu taču neesi slims?! Tātad noskumusi ir tava sirds!” Tad es varen izbijos.

3. Es teicu ķēniņam: “Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi! Kā lai neskumstu, ja pilsēta, kurā ir manu tēvu kapi, ir nopostīta un tās vārti sadedzināti ugunī?”

4. Ķēniņš man sacīja: “Ko tad tu gribi?” Tad es pielūdzu debesu Dievu

5. un sacīju ķēniņam: “Ja ķēniņam tīk, ka tavs kalps gūst tavu vēlību, tad sūti mani uz Jūdu, uz pilsētu, kur ir manu tēvu kapi, un es to atjaunošu!”

6. Ķēniņš – viņam blakus sēdēja ķēniņiene – man sacīja: “Cik ilgi tu ceļosi, un kad tu atgriezīsies?” Ķēniņam labpatika mani sūtīt, un es noteicu laiku.

7. Es sacīju ķēniņam: “Ja ķēniņam tīk, lai man dod vēstules Viņpusupes apgabala pārvaldniekiem, ka viņi man ļauj nonākt Jūdā,

8. un vēstuli ķēniņa mežsargam Āsāfam, lai viņš man dod kokus baļķiem – tempļa vārtiem, pilsētas mūrim un namam, kur dzīvot.” Ķēniņš man to iedeva, jo Dieva roka bija ar mani uz labu.

9. Tad es devos pie Viņpusupes apgabala pārvaldniekiem un nodevu tiem ķēniņa vēstules. Ķēniņš man bija sūtījis līdzi karaspēka virsniekus un jātniekus.

10. Kad to uzzināja horonietis Sanballats un kalps Tobīja, amonietis, tie ļoti noskaitās, ka kāds ir nācis gādāt labumu Israēla dēliem.

11. Es iegāju Jeruzālemē un paliku tur trīs dienas.

12. Naktī es cēlos, kopā ar mani bija daži vīri, bet es nevienam neteicu, ko man Dievs sirdī bija licis darīt Jeruzālemei. Man nebija cita lopa kā vien tas, uz kura es jāju.

13. Naktī es izgāju pa Ielejas vārtiem uz Šakāļu avotu un Mēslu vārtiem. Es pārlūkoju sagrautos Jeruzālemes mūrus un ugunī sadedzinātos vārtus.

14. Es pagāju garām Avota vārtiem, pie Ķēniņa baseina, bet tur nebija vietas, kur mans lops tiktu cauri.

15. Tad naktī es kāpu augšā pa ieleju un pārbaudīju mūri. Atpakaļ es nokļuvu pa Ielejas vārtiem, tā es atgriezos.

16. Bet ierēdņi nezināja, kurp es biju gājis un ko darījis. Es vēl to nebiju teicis jūdiem, priesteriem, dižciltīgajiem, ierēdņiem un pārējiem, kas strādā.

17. Tad es tiem sacīju: “Jūs redzat ļaunumu, kādā esam nonākuši, – Jeruzāleme ir panīkusi un tās vārti ir sadedzināti! Nāciet, atjaunosim Jeruzālemes mūrus, lai neesam par apsmieklu!”

18. Es tiem stāstīju par savu Dievu, ka viņš ir bijis man labvēlīgs, un arī to, ko man bija teicis ķēniņš. Un tie teica: “Sāksim atjaunot!” Un viņu rokas apņēmās darīt labu.

19. Kad to uzzināja horonietis Sanballats, kalps Tobīja, amonietis, un arābs Gešems, tie izsmēja un nicināja mūs, sacīdami: “Ko tad nu jūs taisāties darīt? Dumpoties pret ķēniņu?”

20. Bet es tiem atbildēju: “Debesu Dievs dod mums veiksmi, mēs esam viņa kalpi un sāksim visu atjaunot! Bet jums Jeruzālemē nav nekādas daļas – ne jums ir taisnība, ne jums būs piemiņa!”