Nehemijas 4 LG8
1. Kad nu Sanbalats dzirdēja, ka mēs mūri uzceļam, tad viņš apskaitās un palika varen dusmīgs un apsmēja Jūdus.
2. Un tas sacīja savu brāļu un Samarijas karaspēka priekšā: ko tie nespēcīgie Jūdi dara? Vai tiem būs dot tādu vaļu? Vai tie upurēs? Vai viņi vienā dienā to pabeigs? Vai viņi sadedzinātos akmeņus no pelnu čupām darīs dzīvus?
3. Un amonietis Tobija stāvēja viņam blakām un sacīja: lai tik taisa! Kad tur lapsa uzlēks, tad tā viņu akmeņu mūri nogāzīs!
4. Klausi, ak mūsu Dievs, kā mēs esam nievāti, un atgriez viņu nievāšanu uz viņu galvu un nodod tos par apsmieklu cietuma zemē,
5. Un neapklāj viņu noziegumu, un viņu grēki lai netop izdzēsti Tavā priekšā, jo tie (Tevi) kaitinājuši to strādnieku priekšā.
6. Bet mēs cēlām mūri un mūris tapa uzcelts līdz pusei, tad ļaudis jo priecīgi sāka strādāt.
7. Kad nu Sanbalats un Tobija un Arābi un Amonieši un Ašdodieši dzirdēja, ka Jeruzālemes mūri gana augsti tiek atjaunoti, ka spraugas jau sāk aizpildīt, tad tie ļoti apskaitās.
8. Un tie sametās visi uz vienu roku, nākt un karot pret Jeruzālemi un viņu postīt.
9. Bet mēs pielūdzām savu Dievu un likām sardzi viņu dēļ dienām naktīm viņiem pretī.
10. Tad Jūda sacīja: nesēju spēks ir noguris un daudz ir gruvešu, tā ka mēs pie mūra nevaram strādāt.
11. Bet mūsu ienaidnieki sacīja: tiem nemanot un neredzot mēs nāksim viņu vidū un tos nokausim un darbam darīsim galu.
12. Un notikās, kad Jūdi, kas viņiem sānis dzīvoja, nāca un mums gan desmit reiz sacīja no visām vietām: griežaties atpakaļ pie mums!
13. Tad es lejas vietās aiz mūra un uz kalniem nostādīju ļaudis pēc viņu radiem ar viņu zobeniem, viņu šķēpiem un viņu stopiem.
14. Un es lūkoju un cēlos un sacīju uz virsniekiem un priekšniekiem un citiem ļaudīm: nebīstaties no viņiem; pieminiet lielo bijājamo Kungu un karojiet par saviem brāļiem, saviem dēliem un savām meitām, savām sievām un saviem namiem.
15. Un notikās, kad mūsu ienaidnieki bija dzirdējuši, ka tas mums tapis zināms, un ka Dievs viņu padomu bija iznīcinājis, tad mēs visi griezāmies atpakaļ pie mūra, ikkatrs pie sava darba.
16. Un no tās dienas manu jaunekļu viena daļa darīja darbu, un otra daļa turēja šķēpus un priekšturamās bruņas un stopus un krūšu bruņas, un virsnieki stāvēja aiz visa Jūda nama.
17. Kas mūri cēla un kas nastu nesa un kas uzkrāva, tie visi ar vienu roku darīja darbu un ar otru tie turēja kara ieročus.
18. Un strādnieki bija jozuši ikviens savu zobenu ap saviem gurniem un tā tie strādāja, bet kas bazūni pūta, tas bija man blakām.
19. Un es sacīju uz virsniekiem un uz valdniekiem un uz citiem ļaudīm: darbs ir liels un garš, un mēs esam atšķirti tālu cits no cita.
20. Tai vietā, kur jūs dzirdēsiet bazūnes skaņu, tur jums pie mums būs sapulcēties; mūsu Dievs par mums karos.
21. Tā mēs darījām to darbu. Un viena puse no tiem turēja šķēpus no rīta gaismas, līdz kamēr zvaigznes sāka spīdēt.
22. Tanī laikā es arī sacīju uz ļaudīm: lai ikviens ar savu puisi pa nakti paliek Jeruzālemē, ka tie mums naktī ir par sargiem un dienā palīdz pie darba.
23. Un ne es, ne mani brāļi, ne mani jaunekļi, ne sargi, kas aiz manis stāvēja, mēs nenovilkām savas drēbes un ikkatram bija savas bruņas pie rokas.