4. Mozus 14 NLB
1. Tad visa sapulce sāka brēkt – tauta raudāja visu nakti.
2. Visi Israēla dēli kurnēja pret Mozu un Āronu, visa sapulce viņiem teica: “Kaut mēs būtu miruši Ēģiptes zemē, kaut mēs būtu miruši šajā tuksnesī!
3. Kādēļ Kungs ved mūs uz zemi, kur mums būs jākrīt no zobena?! Mūsu sievas un mazuļi kļūs par laupījumu! Vai mums nebūtu labāk atgriezties Ēģiptē?”
4. Un viņi teica cits citam: “Izvēlēsim sev vadoni un atgriezīsimies Ēģiptē!”
5. Tad Mozus un Ārons krita uz sava vaiga visas Israēla dēlu sapulces priekšā.
6. Un Jozua, Nūna dēls, un Kālebs, Jefunnes dēls, kas arī bija devušies izlūkot to zemi, saplēsa savas drānas.
7. Viņi teica visai Israēla dēlu sapulcei: “Tā zeme, kurai mēs gājām cauri, lai to izlūkotu, – tā zeme ir ļoti, ļoti laba!
8. Ja mēs būsim Kungam tīkami, viņš aizvedīs mūs uz to zemi un dos to mums – zemi, kur piens un medus plūst!
9. Taču pret Kungu jūs nedumpojiet, nebīstieties no tās zemes ļaudīm, mēs ēdīsim tos kā maizi, viņu ēna ir prom, bet ar mums ir Kungs! Nebīstieties no viņiem!”
10. Bet visa sapulce teica: “Nomētājiet viņus akmeņiem!” Un tad Saiešanas teltī visiem Israēla dēliem parādījās Kunga godība.
11. Un Kungs teica Mozum: “Cik ilgi šī tauta mani nievās, cik ilgi viņi man neticēs – par spīti visām tām zīmēm, ko es viņiem esmu darījis?!
Mozus iestājas par tautu12. Es viņus sitīšu ar mēri un atteikšos no viņiem, bet tevi es darīšu par lielāku un varenāku tautu nekā viņi!”
13. Un Mozus Kungam teica: “Tad ēģiptieši gan zinās, ka tu savā spēkā aizvedi šo tautu no viņiem,
14. un viņi teiks šīs zemes iemītniekiem, ka zina, ka tu, Kungs, esi šīs tautas vidū, ka aci pret aci tu tiki skatīts, ak, Kungs, un pār viņiem stāvēja tavs mākonis, un mākoņu stabā tu gāji tiem pa priekšu dienā un uguns stabā naktī, –
15. bet, ja tu nonāvēsi šo tautu visus kā vienu, tad citas tautas, kas par tavu slavu ir dzirdējušas, teiks:
16. Kungs nevarēja šo tautu aizvest uz zemi, par kuru tiem bija zvērējis, un nonāvēja viņus visus tuksnesī!
17. Un tagad – lai ir liels mana Kunga spēks, un tu taču esi teicis:
18. Kungs ir lēns dusmās un dāsns žēlastībā, tāds, kas piedod vainu, bet pārkāpumu nesodītu neatstāj un piemeklē tēvu vainas pie bērniem līdz trešajai un ceturtajai paaudzei!
19. Piedod jel šīs tautas vainu savā lielajā žēlastībā, kā tu līdz šim esi piedevis šai tautai – no Ēģiptes līdz pat šejienei!”
20. Un Kungs teica: “Es piedodu, kā tu teici!
21. Tiešām – kā es esmu dzīvs! – Kunga godība piepildīs visu zemi!
22. Visi vīri, kas redzēja manu godību un manas zīmes, ko es darīju Ēģiptē un tuksnesī, un pārbaudīja tās desmit reižu un tomēr neklausīja mani, –
23. tie neredzēs zemi, kuru es apzvērēju dot viņu tēviem. To neredzēs visi tie, kas mani nievāja!
24. Bet mans kalps Kālebs gan, jo viņam bija cits gars un viņš vienmēr man sekoja. Viņu es aizvedīšu uz zemi, kurp viņš gāja, un viņa pēcnācēji to iemantos!
25. Bet ielejās mīt amālēkieši un kanaānieši! Rīt nogriezieties un pa tuksnesi ejiet uz Niedru jūru!”
26. Un Kungs sacīja Mozum un Āronam:
27. “Cik ilgi šī ļauno sapulce kurnēs pret mani?! Es esmu dzirdējis, kā Israēla dēli kurnēt kurn pret mani!
28. Saki viņiem – kā es esmu dzīvs! – saka Kungs: kā jūs man teicāt, tā es jums darīšu!
29. Šajā tuksnesī kritīs jūsu augumi, visi, kas no jums tika saskaitīti, visi, kam divdesmit gadi un vairāk, kas pret mani kurnējuši!
30. Jūs nenonāksiet tajā zemē, par kuru es zvērēdams pacēlu savu roku, lai jums ļautu tur dzīvot, – vien Kālebs, Jefunnes dēls, un Jozua, Nūna dēls.
31. Un jūsu mazuļi, par kuriem jūs teicāt: tie kļūs par laupījumu, – tos es turp aizvedīšu, un tie iepazīs zemi, no kuras jūs atteicāties.
32. Bet jūsu augumi kritīs šajā tuksnesī!
33. Jūsu dēli būs gani tuksnesī četrdesmit gadus, tie saņems sodu par jūsu maucību, līdz jūsu līķi būs pazuduši tuksnesī!
34. Pēc to dienu skaita, kurās jūs izlūkojāt zemi, – četrdesmit dienas, jūs nesīsiet savu vainu – gadu par dienu, gadu par dienu! Tad jūs zināsiet, kā tas ir – būt naidā ar mani!
35. Es, Kungs, saku, ka tā darīšu visai šai ļauno sapulcei, kas šajā tuksnesī ir sapulcējusies pret mani, – tie iznīks un nomirs šeit!”
36. Bet vīri, kurus Mozus bija sūtījis izlūkot to zemi un kuri atgriezušies bija musinājuši pret viņu visu sapulci, stāstīdami melus par to zemi, –
37. tie vīri, kas bija stāstījuši par to zemi nelāgus melus, nomira Kunga priekšā no sērgas.
38. No tiem vīriem, kas bija gājuši izlūkot zemi, dzīvi palika Jozua, Nūna dēls, un Kālebs, Jefunnes dēls.
39. Un Mozus to pastāstīja visiem Israēla dēliem, un ļaudis ļoti sēroja.
40. Tie cēlās agri no rīta un devās augšup kalnienē, sacīdami: “Redzi, mēs – mēs iesim uz to vietu, par ko Kungs teica, jo mēs esam grēkojuši!”
41. Bet Mozus sacīja: “Kāpēc jūs pārkāpjat Kunga pavēli? Tas neizdosies!
42. Neejiet, jo Kungs nav ar jums, jūs tiksiet satriekti savu ienaidnieku priekšā,
43. jo amālēkieši un kanaānieši jau ir tur jums priekšā, un jūs kritīsiet no zobena, jo esat atkrituši no Kunga! Kungs nebūs ar jums!”
44. Tomēr tie iedrošinājās kāpt augšā kalnos, bet ne Kunga derības šķirsts, ne Mozus nedevās projām no nometnes.
45. Tad nāca lejā amālēkieši un kanaānieši, kas mita kalnienē, sakāva viņus un aiztrieca līdz Hormai.