4. Mozus 16 LTV1965
1. Bet Levija dēla Kehata dēla Icehara dēls Korachs ņēma Dātanu un Abirāmu, Ēliāba dēlus, un Onu, Peleta dēlu, no Rūbena cilts,
2. Un sacēlās pret Mozu līdz ar divi simti piecdesmit vīriem no Israēla bērnu vidus, kas visi bija draudzes virsaiši, sapulču izziņotāji, vīri ar slaveniem vārdiem.
3. Un tie sapulcējās sanāksmē, kas bija vērsta pret Mozu un pret Aronu, un tiem sacīja: „Lai nu jums pietiek! Visa draudze ir tagad svēta, jo pats tas Kungs ir viņas vidū; kādēļ tad jūs vēl gribat būt par virsaišiem, un valdīt pār tā Kunga draudzi?“
4. Kad Mozus to dzirdēja, tad viņš krita ar seju pie zemes;
5. Un viņš runāja ar Korachu un visu tā baru, teikdams: „Rītu agri, tad tas Kungs parādīs, kas Viņam pieder un cik ir svētu un kas var viņam tuvoties; un kūpi Viņš sev izveies, tas varēs Viņam tuvoties.
6. Dariet tā: Korachs ar savu pulku, —ņemiet sev kvēpināmos traukus,
7. Un ritu tajos ielieciet uguni, un tur virsū uzlieciet kvēpināmās zāles tam Kungam, un kupa tas Kungs izraudzīs, tas ir svēts! Un nu, lai jums ir gana, jums Levija dēliem!“
8. Un Mozus sacīja Koracham: „Levija dēli, uzklausiet mani!
9. Vai tas jums vēl par maz, ka Israēla Dievs jūs ir izraudzījis no Israēla draudzes, lai jūs Viņam tuvotos, lai piedalītos tā Kunga mājokļa aprūpes darbos un lai nostātos draudzes priekšā, to pārvaldīdami?
10. Viņš tev līdz ar visiem taviem brāļiem, Levija dēliem, licis pie sevis tuvu nākt; un nu jūs pat meklējat sev priestera amatu?
11. Tādēļ tu esi nācis kopā ar savu baru, lai saceltos pret to Kungu; jo kas ir Ārons, ka jūs pret to kūdāt?“
12. Un Mozus pavēlēja ataicināt Dātanu un Abirāmu, Ēliāba dēlus, bet tie sacīja: „Mēs nenāksim!
13. Vai tad nepietiek, ka tu mūs esi izvedis no tās zemes, kurā piens un medus tek, lai mums liktu mirt tuksnesī? Kā tad tu vēl tagad sevi turi mums par valdnieku?
14. Tu mūs, patiesi, neesi ievedis zemē, kurā piens un medus pāri plūst, nedz arī mums devis iemantot laukus vai vīna kalnus, —vai tu šeit gribi tautai smiltis acīs kaisīt? —Nē! Mēs neiesim!“
15. Tad Mozus ļoti apskaitās un sacīja tam Kungam: „Neuzlūko viņu dāvanu upurus! Pat ne ēzeli es neesmu no viņiem ņēmis, un nevienam es neesmu no tiem ko ļauna darījis!“
16. Un Mozus sacīja Koracham: „Tu un viss tavs pulks nāciet rītu un nostā-jieties tā Kunga priekšā, tu, viņi un arī Ārons.
17. Un ņemiet ikviens savu kvēpināmo trauku un lieciet tur iekšā kvēpināmās zāles un nesiet ikviens savu trauku tā Kunga priekšā, pavisam divi simti piecdesmit ogļu tvertnes, un arī tu, Āron, ikviens ar savu kvēpināmo trauku!“
18. Tad tie ikviens ņēma savu ogļu trauku un iededzināja tanī uguni un tam virsū uzlika kvēpināmo, un tie nostājās saiešanas telts durvīs, —tāpat arī Mozus un Ārons.
19. Un Korachs, visus saukdams, sapulcināja pret viņiem visu draudzi pie saiešanas telts durvīm. Tad tā Kunga godība atklājās visai draudzei,
20. Un tas Kungs runāja ar Mozu un Āronu, sacīdams:
21. „Atdalieties nost no šīs draudzes, lai Es tos acumirklī apriju!“
22. Bet tie krita pie zemes uz sava vaiga un lūdzās: „Ak Dievs! Tu Kungs, kas Tu esi gars, —gars visās miesās, —ja viens cilvēks apgrēkojas, vai tad Tev jāienīst visa tauta?“
23. Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams:
24. „Runā uz draudzi un saki sekojošo: „Atkāpieties visapkārt nost no Koracha, Dātana un Abirāma dzīvokļiem!“
25. Tad Mozus piecēlās un piegāja pie Dātana un Abirāma, un viņam sekoja Israēla vecaji.
26. Un viņš sacīja draudzei, teikdams: „Atkāpieties nost no šo bezdievīgo vīru teltīm un nepieskarieties ne pie kā, kas viņiem pieder, lai arī jūs neejat bojā visu viņu grēku dēļ!“
27. Un tie visapkārt atkāpās nost no Koracha, Dātana un Abirāma dzīvo-kļiem, bet Dātans un Abirāms bija iznākuši savu telšu durvīs līdz ar savām sievām un saviem lieliem un maziem bērniem.
28. Un Mozus sacīja: „Ar šo pašu jūs atzīsit, ka tas Kungs ir mani sūtījis, lai es visus šos darbus padarītu, un ne no mana paša sirdsprāta:
29. Ja šie te mirs cilvēciskā nāvē, kā mirst visi cilvēki, un tiks piemeklēti tikai ar cilvēciskiem piemeklējumiem, tad tas Kungs mani nav sūtījis;
30. Bet ja tas Kungs ko jaunu rādīs, ko Viņš vēl līdz šim nav rādījis, un zeme atvērs savu muti, un tā tos apris līdz ar visu, kas tiem pieder, ka tie dzīvi nogrimst ellē, —tad tikai ar šo jūs atzīsit, ka šie vīri ir to Kungu nicinājuši!“
31. Un tad notikās, ka tiklīdz viņš šos vārdus bija pabeidzis runāt, tad zeme, uz kuras tie stāvēja, pāršķēlās,
32. Un zeme atdarīja savu muti un aprija viņus un viņu namus, kā arī visus cilvēkus, kas bija pie Koracha, un visu šo cilvēku mantu līdz ar viņiem.
33. Un tie dzīvi nogrima ellē ar visu, kas tiem piederēja, un zeme atkal aiz tiem aizvērās, un tie aizgāja bojā, pazuzdami no sasauktās draudzes vidus.
34. Bet viss Israēls, kas bija viņiem visapkārt, bēga, viņiem brēcot, jo tie domāja, ka tikai arī mūs neaprij zeme!
35. Un no tā Kunga izgāja uguns un aprija divi simti piecdesmit vīrus, kas bija pienesuši kvēpināmo.