4. Mozus 17 LTV1965
1. Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams:
2. „Saki Ēleāzaram, priestera Ārona dēlam, lai viņš liek pacelt ogļu traukus no deguma vietas un uguni izkliedē, jo tie ir svēti trauki.
3. Un šos ogļu traukus no tiem cilvēkiem, kas paši bija apgrēkojušies pret savu dvēseli, lai izkaļ skārda plāksnēs, un lai ar tām pārvelk altāri, jo tie bija savā reizē atnesti tā Kunga priekšā un tie tika svētīti, —lai tie ir par zīmi Israēla bērniem.“
4. Tad priesteris Ēleāzars ņēma vara ogļu traukus, ko sadegušie bija atnesuši, un izkala plāksnēs, lai ar tām apklātu altāri.
5. Tā bija piemiņas liecība bērniem, lai nepielaistu nevienu svešu cilvēku, kas nav no Ārona pēcnācējiem, upurēt kvēpināmo upuri tā Kunga priekšā, lai nenotiktu tā, kā Koracham un tā pulkam notika, tieši kā tas Kungs tam ar Mozus starpniecību jau arī bija pateicis.
6. Bet nākošā dienā visa Israēla bērnu draudze kurnēja pret Mozu un Āronu, sacīdami: „Jūs esat likuši iet bojā tā Kunga tautai!“
7. Un kad draudze sapulcējās pret Mozu un Āronu, tad tie pagriezās pret saiešanas telti, un redzi, mākonis to apklāja, un tā Kunga godība atklājās.
8. Tad Mozus un Ārons nogāja saiešanas telts priekšā,
9. Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams:
10. „Pavirzies nost no šīs ļaunās draudzes, jo Es gribu tos acumirklī aprīt!“ Tad tie krita uz savu vaigu.
11. Un Mozus sacīja Āronam: „Ņem kvēpināmo trauku un iededz tanī no altāra uguni, un tam pāri uzliec kvēpi-nāmo vīrāku, un ej steigšus draudzes vidū, lai tās labad salīdzinātos, jo no tā Kunga paša ir jau izgājušas dusmas, un sods ir iesācies!“
12. Un Ārons to ņēma, kā Mozus viņam bija sacījis, un skrēja sasauktās draudzes vidū, bet redzi, —sods jau bija tautā iesācies. Un viņš uzlika vīrāku un salīdzināja tautu.
13. Un viņš stāvēja starp mirušiem un dzīviem; tad miršana mitējās.
14. Bet mirušo, kas mira šinī sērgā, bija četrpadsmit tūkstoši septiņi simti bez tiem, kas Koracha dēļ bija miruši.
15. Un Ārons atgriezās pie Mozus saiešanas telts durvīs, bet miršana iz-beidzās.
16. Un tas Kungs runāja ar Mozu, teikdams:
17. „Saki Israēla bērniem un ņem no viņiem no katra ciltstēva nama vienu zizli, tā tad no visiem ciltstēvu ģimeņu vecākajiem divpadsmit zižļus, un raksti ikkatra vārdu uz viņa zižļa,
18. Bet Ārona vārdu raksti uz Levija cilts zižļa, jo, raugoties pēc cilts vecākiem, tā ir viena cilts.
19. Un novieto tos saiešanas teltī Liecības priekšā, tur, kur Es mēdzu jums atklāties.
20. Un tad lai notiek tā: kuju Es sev izvēlēšu, tā vira zizlis zaļos, un Es klusināšu Israēla bērnu žēlošanos manā priekšā, ar ko tie pastāvīgi vēršas pret jums.“
21. Kad nu Mozus to sacīja Israēla bērniem, tad visi viņu vecākie deva tam pa zizlim tā, ka no katra ciltstēva ģints vecākais deva vienu zizli, —pavisam div-padsmit zižļus, un to vidū bija arī Ārona zizlis.
22. Un Mozus nolika zižļus saiešanas teltī tā Kunga priekšā.
23. Un nākošā dienā, kad Mozus iegāja Liecības teltī, tad, redzi, Arona zizlis, no Levija nama, zaļoja, un ziedi bija izplaukuši un nesa mandeles.
24. Un Mozus iznesa visus zižļus, kas bija novietoti tā Kunga priekšā, ārā Israēla bērniem, un tie visi to redzēja, un ikviens ņēma savu zizli.
25. Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Nes atpakaļ Arona zizli Liecības mājoklī bauslības plākšņu priekšā; to paglabā par zīmi stūrgalvīgiem pēctečiem; tā tev šo kurnēšanu pret Mani būs apklusināt, jo citādi viņiem ir jāmirst.“
26. Un Mozus tā izdarīja, kā tas Kungs viņam to bija pavēlējis; tā viņš izdarīja.
27. Tad Israēla bērni sacīja Mozum, teikdami: „Redzi, mēs nonīkstam, mēs ejam bojā, mēs visi ejam bojā!
28. Ikvienam, kas tuvojas tā Kunga mājoklim, tam jāmirst! Vai tad mums patiesi nolemts iet bojā?“