4. Mozus 33 NLB

1. Šie ir Israēla dēlu ceļi pēc tam, kad tie savos pulkos bija izgājuši no Ēģiptes zemes Mozus un Ārona vadībā.

2. Pēc Kunga pavēles Mozus pierakstīja, kā viņi iznāca un kā viņi gāja, un šie ir viņu ceļi pēc iziešanas.

3. Viņi izgāja no Raamsēsas pirmajā mēnesī, pirmā mēneša piecpadsmitajā dienā, pēc Pashas. Israēla dēli ar stipru roku izgāja, visiem ēģiptiešiem redzot.

4. Tad ēģiptieši vēl apglabāja tos, ko viņiem bija nokāvis Kungs – visus pirmdzimtos. Tā Kungs sprieda tiesu viņu dieviem!

5. Israēla dēli devās ceļā no Raamsēsas un apmetās Sukotā.

6. Un viņi devās ceļā no Sukotas un apmetās Ētāmā, kas tuksneša malā.

7. Un viņi devās ceļā no Ētāmas un atgriezās Pī-Hīrotā, kas pret Baal-Cefonu, un apmetās iepretī Migdolai.

8. Un viņi devās ceļā no Hīrotas un pa jūras vidu gāja uz tuksnesi, trīs dienas tie gāja pa Ētāmas tuksnesi un apmetās Mārā.

9. Un viņi devās ceļā no Māras un nonāca Ēlīmā, un Ēlīmā bija divpadsmit ūdens avoti un septiņdesmit palmas, un tie apmetās tur.

10. Un viņi devās ceļā no Ēlīmas un apmetās pie Niedru jūras.

11. Un viņi devās ceļā no Niedru jūras un apmetās Sīna tuksnesī.

12. Un viņi devās ceļā no Sīna tuksneša un apmetās Dofkā.

13. Un viņi devās ceļā no Dofkas un apmetās Ālūšā.

14. Un viņi devās ceļā no Ālūšas un apmetās Refidīmā, un tur tautai nebija ūdens, ko dzert.

15. Un viņi devās ceļā no Refidīmas un apmetās Sīnaja tuksnesī.

16. Un viņi devās ceļā no Sīnaja tuksneša un apmetās Kibrot-Taavā.

17. Un viņi devās ceļā no Kibrot-Taavas un apmetās Hacērotā.

18. Un viņi devās ceļā no Hacērotas un apmetās Ritmā.

19. Un viņi devās ceļā no Ritmas un apmetās Rimmon-Perecā.

20. Un viņi devās ceļā no Rimmon-Perecas un apmetās Libnā.

21. Un viņi devās ceļā no Libnas un apmetās Risā.

22. Un viņi devās ceļā no Risas un apmetās Kehēlātā.

23. Un viņi devās ceļā no Kehēlātas un apmetās Šefera kalnā.

24. Un viņi devās ceļā no Šefera kalna un apmetās Harādā.

25. Un viņi devās ceļā no Harādas un apmetās Makhēlotā.

26. Un viņi devās ceļā no Makhēlotas un apmetās Tahatā.

27. Un viņi devās ceļā no Tahatas un apmetās Terahā.

28. Un viņi devās ceļā no Terahas un apmetās Mitkā.

29. Un viņi devās ceļā no Mitkas un apmetās Hašmonā.

30. Un viņi devās ceļā no Hašmonas un apmetās Mosērotā.

31. Un viņi devās ceļā no Mosērotas un apmetās Bnē-Jaakānā.

32. Un viņi devās ceļā no Bnē-Jaakānas un apmetās Hor-Gidgadā.

33. Un viņi devās ceļā no Hor-Gidgadas un apmetās Jotbātā.

34. Un viņi devās ceļā no Jotbātas un apmetās Abronā.

35. Un viņi devās ceļā no Abronas un apmetās Ecjon-Geberā.

36. Un viņi devās ceļā no Ecjon-Geberas un apmetās Cīna tuksnesī – tā ir Kādēša.

37. Un viņi devās ceļā no Kādēšas un apmetās Horā – tas ir kalns Edoma zemes malā.

38. Priesteris Ārons uzkāpa Hora kalnā, kā Kungs bija pavēlējis, un tur viņš nomira četrdesmitajā gadā pēc Israēla dēlu iziešanas no Ēģiptes zemes, piektā mēneša pirmajā dienā.

39. Kad Ārons nomira Hora kalnā, viņš bija simts divdesmit trīs gadus vecs.

40. Un kanaānietis, Arādas ķēniņš, kas mita Negebā, Kanaāna zemē, padzirdēja, ka nāk Israēla dēli.

41. Un viņi devās ceļā no Hora kalna un apmetās Calmonā.

42. Un viņi devās ceļā no Calmonas un apmetās Pūnonā.

43. Un viņi devās ceļā no Pūnonas un apmetās Obotā.

44. Un viņi devās ceļā no Obotas un apmetās Ije-Abarīmā – jau Moāba robežās.

45. Un viņi devās ceļā no Ijīmas un apmetās Dībon-Gādā.

46. Un viņi devās ceļā no Dībon-Gādas un apmetās Almon-Diblataimā.

47. Un viņi devās ceļā no Almon-Diblataimas un apmetās Abārīma kalnos iepretī Nebo.

48. Un viņi devās ceļā no Abārīma kalniem un apmetās Moāba klajumos, pie Jardānas pretī Jērikai.

49. Viņi apmetās Moāba klajumos pie Jardānas no Bēt-Ješīmotas līdz Ābel-Šitīmai.

50. Un Kungs sacīja Mozum Moāba klajumos pie Jardānas pretī Jērikai:

51. “Runā uz Israēla dēliem un saki tiem: kad jūs pār Jardānu ieiesiet Kanaāna zemē,

52. tad padzeniet savā priekšā visus tās zemes iemītniekus un izdeldējiet visus viņu kaltos tēlus un izlietos tēlus un izdeldējiet un nopostiet visas viņu augstienes!

53. Tad jūs iemantosiet to zemi un varēsiet tur apmesties, jo to zemi es esmu devis jums par mantojumu.

54. Mantojiet zemi, izlozējot to savām dzimtām – lielākajai tās mantojumu tu palielini, bet mazākajai tās mantojumu samazini. Kā loze krīt, tā lai ir! Mantojiet to pēc savu tēvu ciltīm.

55. Bet, ja jūs nepadzīsiet tās zemes iemītniekus savā priekšā, tad tie, kurus jūs tur būsiet atstājuši, jums būs kā ērkšķi acīs un dzelkšņi sānos – tie naidosies ar jums tajā zemē, kur jums jādzīvo.

56. Tad būs tā – es darīšu jums, kā es biju domājis darīt viņiem!”