Sakāmie vārdi 1 NLB

1. Sālamana, Dāvida dēla, Israēla ķēniņa, sakāmvārdi,

2. kur izzināt gudrību, smelt pamācību, kur uzzināt gudro izteicienus,

3. kur skoloties prātā, taisnībā, tiesā un krietnumā,

4. kur vientiešiem atjautu gūt un jauneklim zinības un izmanību.

5. Klausīsies gudrais un pieņemsies zināšanā, un sapratējs padomu dabūs,

6. kā iztulkot sakāmvārdu un līdzību, gudro runas un viņu mīklas.

7. Bijāt Kungu – zinību pamats! Gan gudrību, gan pamācību muļķi nīst!

8. Ieklausies, dēls, sava tēva pamācībās, neatmet, ko māte tev māca,

9. tas jauks vainags tavai galvai un rota tavam kaklam!

10. Dēls, ja grēcinieki tevi vilina, tu neļaujies!

11. Kad tie saka: nāc mums līdzi, uzglūnēsim asinis izliet, uzklupsim šķīstajiem, kas bez vainas,

12. kā šeols aprīsim tos dzīvus, veselus aizrausim bedrē,

13. dārgas mantas sev gūsim, pildīsim namus ar laupījumu,

14. tu metīsi lozi kopā ar mums, viens maks būs mums visiem! –

15. Dēls, neej vienu ceļu ar tiem, nesper kāju uz viņu takas,

16. jo viņu kājas uz nelaimi skrien, kad tie steidz asinis izliet!

17. Ko dod, ka tīkls plests ik putnam acu priekšā –

18. tie paši savām asinīm uzglūn, uzklūp paši savai dzīvībai!

19. Tā iziet visiem, kas grābtin grābj, – viņu dzīvība izput!

20. Gudrība ielās kliedz, laukumos ceļ balsi,

21. kņadas vidū sauc, pie pilsētas vārtiem teic savas runas:

22. vientieši, cik ilgi mīlēsiet vientiesību, un jūs, mēdītāji, tīkosiet izsmiet, un, muļķi, nīdīsiet zināšanu?

23. Uzklausiet, kad jūs rāju, – redzi, pār jums izliešu savu garu, sacīšu jums, ko gribu teikt!

24. Es saucu – bet jūs novērsāties, es izstiepu roku – neviens nepalūkojās!

25. Jūs atmetāt visus manus padomus, kad jūs rāju, jums vienalga,

26. tad arī es – par jūsu nelaimēm smiešos, jūs izzobošu, kad jums būs bail,

27. kad kā vētra jums uznāks bailes un nelaime kā viesulis uzbruks, kad pār jums nāks posts un mokas.

28. Tad tie sauks mani, bet es neatsaukšos, tie meklēs mani, bet neatradīs,

29. jo tie ienīda zināšanu un bijāt Kunga nevēlējās,

30. mans padoms tiem – vienaldzīgs, kad vien tos rāju, tie ņirdza par mani!

31. Nu tie ēdīs, ko izaudzējuši, no pašu viltībām būs sāti –

32. jo vientiešu aušība tos nokauj un muļķus bezrūpība pazudina!

33. Bet, kas mani klausa, tas dzīvos drošs un savā rimtumā nebīsies ļauna!