Sakāmie vārdi 5 NLB

1. Dēls, manā gudrībā vērīgi lūkojies, ko es esmu sapratis, tagad tu klausies,

2. tad sargās tevi izmanība un zināšana – tās uzraudzīs tavas lūpas!

3. Medus lāso no svešinieces lūpām, aukslējas tai glāsmainākas par eļļu,

4. taču vēlāk tā rūgta kā vērmele, asa kā abpusgriezīgs zobens!

5. Viņas kājas tek lejup nāvē, šeolā steidz viņas soļi,

6. kur tādai apjaust dzīvības ceļu, gaita tai viļas – pati nezina!

7. Nu tad, dēls, klausies manī, nenovērsies no tā, ko saku, –

8. turies tu tālāk no viņas, netuvojies viņas namdurvīm,

9. ka citi neatņem tavu godu un varmākas tava mūža gadus,

10. ka neaprij sveši tavu mantu – tiks tavi pūliņi svešinieka namam,

11. tad beigās tev atliks vien vaimanāt, ka pagalam tavs augums un miesa!

12. Tad teiksi: kāpēc es nīdu pārmācību un par rājieniem smējos sirdī,

13. neklausīju savus skolotājus, saviem audzinātājiem pat ausi nepievērsu –

14. ātri vien tiku kaunā tautas vidū un ļaužu priekšā!

15. Dzer ūdeni no savas akas un ūdens strūklas no sava avota!

16. Vai taviem strautiem aiztecēt prom? Vai velti plūst tavām ūdens straumēm?

17. Lai tās paliek tev vienam, lai netiek svešajiem, kas tev līdzās!

18. Tavs avots lai svētīts! Smel prieku no savas jaunības sievas,

19. tīkamās stirnas, jaukās kalnu kazas – lai viņas krūtis tevi atdzirda! No viņas mīlas skurbsti vienmēr!

20. Kādēļ tev skurbt, dēls, no svešas sievas, kādēļ skaut svešinieces krūtis!

21. Jo Kungs redz visas cilvēka gaitas un paver tam visus ceļus.

22. Paša apgrēcība tver viņu, ļaundari, sava grēka saitēs viņš noķerts.

23. Nu tam jāmirst, jo netika pārmācīts, muļķības pilns – no tās viņš skurbst!