Sakāmie vārdi 6 LTV1965
1. Mans dēls, ja tu par savu tuvāko galvo un ja tu savu roku galvojumam par svešinieku esi devis,
2. Tad tu esi ar savas mutes sacīto saistīts, un tava paša mutes vārdi tevi tur savā gūstā.
3. Tad dari, mans dēls, un rīkojies šādi un glāb sevi, —jo tu tagad esi pilnīgi nokļuvis sava tuvākā rokās: steidzies, meties viņa priekšā zemē, centies piespiest un skubini savu tuvāku ar lūgšanām!
4. Lai tavas acis neguļ un tavu acu plaksti, lai nesnauž!
5. Glāb sevi kā stirna no mednieka un kā putns no putnu ķērēja rokas!
6. Dodies pie skudrām, tu, sliņķi, novēro viņu rīcību un mācies!
7. Lai gan viņām nav nedz valdnieka, nedz priekšnieku, nedz citu kungu,
8. Viņas tomēr sagādā sev maizi vasarā un iekrāj sev barību ražas ievākšanas laikā.
9. Cik ilgi tu gulēsi, laiskais? Kad tu rausīsies augšā no tava miega?
10. „Paguli, paguli vēl drusciņ, pa-snaud kādu nieku, saņem kopā drusku ciešāki savas rokas, lai tu labāki dusētu!“
11. Tad tevi pamazām, it kā tev kājām pa pēdām iedama, pārsteigs nabadzība, un tevi nomāks trūkums kā bruņots ceļa laupītājs.
12. Neglābjami nelietīgs un kaitīgs cilvēks staigā ar savaibītu seju,
13. Māj mirkšķinādams ar acīm, dod zīmes ar kājām, rāda ar pirkstiem,
14. Kāro savā sirdī nemitīgi pēc kaut kā ļauna un neganta, rada pārpratumus un nesaskaņas.
15. Tāpēc viņu skars pēkšņa pazudināšana, viņš drīzi kļūs galīgi satriekts un salauzts, jo viņam nebūs ne no kurienes nekā—ne palīdzības, nedz atbalsta.
16. Šīs sekojošās sešas lietas tas Kungs ienīst, un septītā Viņam Viņa dusmu pilnai sirdij šķiet vislielākā negantība esam:
17. Augstprātīgas acis, melīga mēle, rokas, kuras izlej nevainīgas asinis;
18. Sirds, kas staigā apkārt ar ļaunu viltu sevī, kājas, kas ir raitas, lai nodarītu citam ļaunu,
19. Viltīgs liecinieks, kurš nekaunīgi runā melus un kurš rada nesaskaņas brāļu starpā.
20. Mans dēls, glabā sava tēva baušļus un centies arī ar visiem spēkiem nepiemirst tavas mātes tevī iedēstītos sadzīves likumus!
21. Sasaisti tos kopā visiem laikiem un visām vietām savā sirdī un nēsā tos pakārtus kā plāksnīti sev kaklā!
22. Lai tie pavada tevi, kad tu eji, lai pasarga tevi, kad tu liecies dusēt, —lai tie runā uz tevi, kad tu mosties.
23. Jo bauslis ir gaismeklis, un likums ir gaisma, un pārmācības sods ir dzīvības ceļš,
24. Lai tu tiktu pasargāts no ļaunas sievas un no mīkstas un lokanas svešas sievietes mēles.
25. Neiekāro savā sirdī viņas skaistuma un nesāpinies, un lai viņa tevi nesagūsta ar savu acu plakstu tīkliem!
26. Jo netikle gan nereti noved vīrieti līdz maizes trūkumam, bet sveša vīra sieva sagrābj savā varā visu kāda pat cildena cilvēka dārgo dzīvību.
27. Vai kāds var saglabāt savā azoti uguni, lai nesāktu degt viņa drēbes?
28. Kā varētu kāds staigāt pa kvēlošām oglēm, lai nesadegtu viņa kājas?
29. Tā klājas tam, kas labinās un iet pie sava tuvāka sievas; neviens nepaliks nesodīts, kas viņu aizkar.
30. Zaglim nav tik liels negods, kad viņš zog, lai apmierinātu savu izsalkumu, kad viņš cieš badu,
31. Jo pienākts un satverts, viņš nozagto septiņkārtīgi atlīdzinās un izlietos šim nolūkam visu sava nama padomu.
32. Bet kas ar cita sievu laulību pārkāpj, tas ir neprātis; tas savu dzīvību ved pazudināšanā.
33. Viņu piemeklēs nelaime, viņam būs negods un kauns, un no šā kauna viņš nekad vaļā netiks.
34. Jo viņas vīrā iedegušās nežēlīgās dusmas kvēlo un atriebības brīdī nevienu netaupa,
35. Un neraugās ne pēc viena, kas varētu būt par samierinātāju un izlīdzinātāju, un negribēs neko no tavas puses pieņemt, pat ja tu daudz viņam gribētu dāvināt.