Sakāmie vārdi 7 NLB

1. Dēls, glabā manus vārdus un manas pavēles turi cieši!

2. Glabā manas pavēles, ja gribi dzīvot, un manu mācību kā acuraugu!

3. Sien tās sev pie pirkstiem, raksti sev sirdī kā uz lapas.

4. Saki gudrībai: tu mana māsa! – Par savu radu sauc zināšanu,

5. lai abas tevi sargā no svešinieces, no svešas sievas, kam gludena runa.

6. Pa sava nama logu lūkojos, caur režģi skatījos ārā,

7. raudzījos vientiešos, pamanīju starp puišiem kādu jaunekli gluži bez prāta.

8. Tas nāk pa ielu gar šās stūri, uz viņas namu tas soļo,

9. kad krēslo vakarā diena, nakts vidū un tumsā.

10. Un, redzi, sieva, tam pretī – maukas drānās un manīgu sirdi,

11. pļāpīga, tītīga, mājās tā nesēž,

12. te viņa ielā, te tirgū – pie katra stūra tā glūn.

13. Tā satver viņu un skūpsta, un droši tā saka viņam:

14. miera upura gaļa man mājās – šodien es samaksāju, ko solījusi,

15. tādēļ es iznācu tev pretī, lai meklētu tevi, – un atradu tevi!

16. Seģenēm sasedzu savas cisas, košiem Ēģiptes liniem,

17. apšļakstīju savu gultu ar mirrēm, ar alveju un kanēli,

18. nāc jel, atdzersimies glāstu – līdz pat rītam gavilēsim mīlā!

19. Jo vīra nav mājās, viņš ir prom, viņš devies tālā ceļā,

20. naudas zuteni paņēmis līdzi, vien pilnā mēnesī atgriezīsies. –

21. Tā pievārē viņu savām runām, gludenām lūpām piedabū viņu,

22. viņš tūliņ tai seko kā kaujams vērsis vai kā trakais, ko savalda ar važu,

23. kamēr bulta pāršķeļ tam aknas – kā putns, kas traucas cilpā un nezina, ka būs pagalam!

24. Tad nu, dēls, klausies manī, vērīgi lūko, ko es saku!

25. Tu nepievērsies tādas ceļam, nenoklīsti uz viņas takām –

26. tik daudzus tā nodurtus gāzusi, un pulka to, ko viņa kāvusi!

27. Ceļš uz šeolu – viņas nams, lejup tas ved uz nāves kambariem!