Sakāmie vārdi 8 NLB
1. Vai gudrība nesauc, vai sapratne neceļ balsi?
2. Kalna galā ceļa malā, krustcelēs tā stājas,
3. pie vārtiem, kas pilsētā ved, vārtu ejā tā kliedz:
4. jums, vīri, es saucu, es runāju uz cilvēkdēliem –
5. ņemieties jūs, vientieši, prātu un jūs, muļķi, gūstiet saprašanu,
6. klausieties, es runāšu cildenas lietas, kas nāk man pār lūpām, tas – pareizs!
7. Patiesība pie manām aukslējām, riebj manām lūpām negantība,
8. taisns viss, ko teic mana mute, nav tur nekā greiza vai viltīga –
9. viss tur taisns tādam, kas saprot, un pareizs tam, kas atradis zināšanu!
10. Ņemiet manu mācību, ne sudrabu un labāk zināšanu, ne izcilu zeltu,
11. jo gudrība labāka par pērlēm – nekas, ko tu vēlētos, nebūs tai līdzīgs!
12. Es, gudrība, mītu atjautai blakus, ar mani ir zinības un izmanība.
13. Bīties Dieva ir – nīst ļaunu! Lepnību, augstprātību un ļaunas gaitas, un nešķīstu muti es nīstu!
14. Man padoms un gudra ziņa, es – saprašana, man spēks!
15. Ar mani ķēniņi valda un valdoņi taisnību lemj,
16. ar mani augstmaņi valda un dižciltīgie – visi taisnie soģi!
17. Kas mani mīl, tos es mīlu, kas mani meklē, tie mani atradīs.
18. Bagātība un gods nāk man līdzi, augoša manta un taisns guvums.
19. Mani augļi labāki par zeltu, par tīru zeltu, un mana raža – par izcilu sudrabu.
20. Taisnības ceļu es staigāju, turos pie patiesības takām,
21. es dāvāju pārticību tiem, kas mani mīl, un viņu mantnīcas pildu.
22. Kungs mani radīja, sākdams savas gaitas, es viņam senākā – no tiem laikiem!
23. Mūžsen es darināta, iesākumā – vēl pirms zemes!
24. Kad vēl nebija dzelmes, es dzimu, kad nebija avotu, grūsnu ūdens,
25. pirms kalni bija guldīti, pirms pauguri – es dzimu,
26. kad viņš vēl nebija taisījis ne zemi, ne āres, ne pasaules pīšļus!
27. Kad viņš uzlika debesis, es biju klāt, kad novilka apvārsni dzelmei pāri,
28. kad darīja stiprus mākoņus augšā un spēcināja avotus dzelmē,
29. kad nolika jūrai robežu un ūdeņi stājās, kur viņš lika, kad nosprauda zemes pamatus,
30. tad es biju viņam līdzās kā darbiniece un iepriecinājums diendienā, es līksmojos viņa priekšā vislaik,
31. es līksmojos viņa pasaules lokā un mans prieks – ar cilvēka dēliem.
32. Un nu, dēli, klausieties manī – svētīts, kas staigā manus ceļus! –
33. Uzklausiet pamācības un topiet gudri – neatmetiet tās!
34. Svētīts, kas klausās manī, kas diendienā gaida pie manām durvīm,
35. jo, kas rod mani, rod dzīvību un iemanto labvēlību no Kunga!
36. Bet, kas mani atmet, dara sev pāri – tie, kas nīst mani, mīl nāvi!