Sakāmie vārdi 9 LTV1965

1. Īstenā atziņa darīja sev namu un uzcirta septiņus stabus,

2. Tā nokāva savus kaujamos lopus, sajauca savņ vīnu un saklāja galdu;

3. Tā izsūtīja savas kalpones, lai viņas pilsētas augstienēs skaļā balsi liktu atskanēt aicinājumam:

4. „Kas ir vientiesīgs nesapraša, lai pošas šurp!“ Un tieši neprātīgam muļķim viņa liek sacīt:

5. „Nāciet, ēdiet no manas maizes un dzeriet vīnu, ko es esmu ielējusi!

6. Atmetiet neprāta rīcību, tad jūs dzīvosit, un ejiet pa atziņas un prāta ceļu!“ —

7. Kas sabrīdina izsmējēju, tas uz-kraujas sev kaunu, un kas bezdievīgo soda, tam būs jāsaņem izsmiekls.

8. Nesodi izsmējēju: viņš tevi ienīst; nosodi un pārmāci prātīgo, un viņš tevi mīlēs.

9. Dodi sapratīgajam, tad viņš kļūs savās atziņās vēl dziļāks; pamāci taisnīgo, tad viņš vēl vairāk ieņemsies mācībā.

10. Īstenās atziņas sākums ir tā Kunga bijāšana, un svētuma jēdziena pareiza izpratne ir dziļa prāta darbība. —

11. Jo caur mani tavu dzīves dienu daudzums pieaugs, un lielāks kļūs arī tavu dzīves gadu skaits.

12. Ja tu esi prātīgs, tad tu esi paša labā prātīgs, ja tu esi izsmējējs, tad tu to viens pats ari cietīsi.

13. Bet neprātība ir muļķīga, trakulīga sieviete, kas ārkārtīgi naska uz tērzēšanu un tomēr neko nezina.

14. Tā sēd goda krēslā sava nama durvis augšā pilsētā,

15. Lai aicinātu pie sevis visus, kas iet garām un kuri būtībā pareizi savu ceļu staigā:

16. „Kas ir neprātīgs, lai nāk šurp!“ Un īstam nejēgam ta saka:

17. „Zagts ūdens ir salds, un slepenībā ēsta maize garšo lieliski!“

18. Bet viņš nezina, ka tur patiesība mājo mirušie un viņu viesi tumšajā bedrē.