Dāvida dziesmas 10 NLB

1. Kāpēc, Kungs, tu turies tālu, kāpēc paslēpies posta laikos?

2. Lepnuma pilni ļaundari grūtdieņus vajā – liec tiem krist no viltus, ko paši kaļ.

3. Lielās ļaundaris ar savu kārību, rijīgais nolād un gāna Kungu.

4. Ļaundaris lepns – nemeklē viņu! To vien prāto, ka Dieva nav.

5. Vienmēr droši tā ceļi, tava tiesa ir augstu – viņš neredz to, kas tam naidnieki – viņš par tiem smej!

6. Viņš saka sev sirdī: es nepaklupšu, audžu audzēs man neredzēt ļauna!

7. Lāstu pilna tam mute un viltus, un varmācības. Tam zem mēles mokas un posts.

8. Pie apmetnēm tas paslēpies gaida, no slēpņa tas nokauj nevainīgo, uz vārgdieni tam acis lūr.

9. Viņš uzglūn slepus kā lauva no slēpņa, viņš uzglūn, lai grūtdieni sagrābtu, viņš tver grūtdieni un rauj savā tīklā –

10. un satriekts tas zemē ļimst! Zem viņa varas vārgdieņi krīt.

11. Tas saka sev sirdī: aizmirsis Dievs, apslēpis savu vaigu, nemūžam viņš neredz!

12. Jel celies, Kungs! Dievs, vēz savu roku! Neaizmirsti grūtdieņus!

13. Kā ļaundaris drīkst gānīt Dievu?! Tas saka sev sirdī: viņš nevajās!

14. Tu taču redzi mokas un sūrumu, tu pamani to un ņem savā rokā – tik uz tevi vārgdieņi paļaujas, bāreņu palīgs tik tu!

15. Samaitātā un ļaundara elkoni salauz, vajā negantību, lai iznīkst!

16. Kungs ir valdnieks uz laiku laikiem – lai citas tautas paput no viņa zemes!

17. Nabago alkas uzklausi, Kungs! Drošini viņu sirdis, pievērs tiem ausi!

18. Nes tiesu bāreņiem un apspiestiem, lai nebēg vairs bailēs ļaudis no zemes!