Dāvida dziesmas 104 LG8

1. Svētī To Kungu, mana dvēsele! Kungs, mans Dievs, Tu esi ļoti liels, ar augstību un godību tērpies.

2. Tu ģērbies ar gaismu kā apģērbā, Tu izklāj debesis kā telti.

3. Tu ūdeņus augstībā sev lieci par grīdu, Tu dari padebešus par saviem ratiem, Tu staigā uz vēja spārniem.

4. Tu dari Savus eņģeļus par gariem un Savus sulaiņus par uguns liesmām.

5. Zemi Tu esi dibinājis uz viņas pamatiem, ka tā nešaubās ne mūžam.

6. Ar jūras dziļumiem Tu to apsedzis kā ar apģērbu, ūdeņi stāvēja pār kalniem.

7. No Taviem draudiem tie bēga, no Tava pērkona tie steidzās projām;

8. Kalni cēlās un lejas nogrima vietā, ko Tu tām biji licis.

9. Tu esi licis robežas, tās tie (ūdeņi) nepārkāps un zemi vairs neapklās.

10. Tu izvadi avotus pa ielejām, ka tie tek starp kalniem.

11. Tie dzirdina visus lauka zvērus, tur atdzeras meža ēzeļi.

12. Pie tiem mīt debesputni, zaros tie dzied.

13. Tu slapini kalnus no augšienes; ar augļiem, ko Tu radi, zeme top piepildīta.

14. Tu liec zālei augt priekš lopiem un sējai cilvēkam par labu, lai nāk maize no zemes

15. Un vīns, kas iepriecina cilvēka sirdi, ka viņa vaigs top skaistāks nekā no eļļas, un ka maize spēcina cilvēka sirdi.

16. Tā Kunga koki top papilnam slacināti, ciedra koki uz Libānus, ko Viņš ir dēstījis.

17. Tur putni dara ligzdas un stārķi dzīvo uz priedēm.

18. Augstie kalni ir priekš mežu kazām, klintis kalna āpšiem par patvērumu.

19. Tu esi darījis mēnesi laikmetiem, saule zina savu noiešanu.

20. Tu dari tumsu, ka nakts metās; tad kustās visi meža zvēri.

21. Jaunie lauvas rūc pēc laupījuma, meklēdami savu barību no Dieva.

22. Un kad saule lec, tad tie atkal aizbēg un apguļas savās alās.

23. Tad cilvēks iziet pie sava darba, pie sava lauka darba līdz vakaram.

24. Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs! Tos visus Tu esi darījis ar gudrību, - zeme ir Tava padoma pilna.

25. Redzi, jūra, liela un plata uz abām pusēm! Tur mudžēt mudž neskaitāmā pulkā visādi radījumi, lieli un mazi.

26. Tur iet lielas laivas un levijatans, ko Tu esi radījis, tur dzīvoties.

27. Tie visi uz Tevi gaida, ka Tu tiem barību dodi savā laikā.

28. Kad Tu tiem dod, tad tie salasa; kad Tu Savu roku atveri, tad tie ar labumu top pieēdināti.

29. Tu apslēpi Savu vaigu, tad tie iztrūkstas; Tu atņem viņiem dvašu, tad tie mirst un paliek atkal par pīšļiem.

30. Tu sūti Savu Garu, tad tie top radīti, un Tu atjauno zemes ģīmi.

31. Tā Kunga godība paliek mūžīgi; Tas Kungs priecājās par Saviem darbiem.

32. Viņš uzlūko zemi, tad tā dreb; Viņš aizskar kalnus, tad tie kūp.

33. Es dziedāšu Tam Kungam, kamēr es dzīvoju; es slavēšu savu Dievu ar dziesmām, kamēr šeit esmu.

34. Manas domas Viņam lai patīk; es priecāšos iekš Tā Kunga.

35. Grēcinieki no zemes lai izzūd un bezdievīgo lai vairs nav. Svētī To Kungu, mana dvēsele, Alleluja.