Dāvida dziesmas 104 NLB

1. Teic, mana dvēsele, Kungu! Kungs, mans Dievs, cik tu esi liels, diženumā un slavā tērpies!

2. Tu sedzies ar gaismu kā drānu, izplet debesis kā telti,

3. uz ūdeņiem uzcel savas istabas, paņem mākoņus sev par ratiem, traucies ar vēja spārniem.

4. Tu dari vējus par saviem vēstnešiem un uguns liesmas sev par kalpiem!

5. Tu liki zemi uz tās balstiem, ka neizkustas nemūžam,

6. tai uzklāji dzelmi kā drēbi, augstāk par kalniem ūdeņi slējās!

7. Tu apsauci tos, tie metās bēgt, no tava pērkona tie bēga,

8. tie šļācās pret kalnu, tie gāzās ielejās, līdz vietai, ko tu noteici tiem.

9. Tu noteici robežu, lai tie to nepārkāpj, ka tie vēlreiz nepārklāj zemi.

10. Tu avotus sūti uz upēm, starp kalniem tie urdz,

11. tie dzirdina visus lauka zvērus, mežēzeļi dzesē slāpes,

12. debesu putni mīt pie tiem, no koku lapotnēm dzied.

13. Tu no savām istabām dzirdini kalnus, tava darba augļi piepilda zemi.

14. Tu izdiedzē zāli lopiem un labību, ko cilvēkiem audzēt, ka tie iztiku dabū no zemes,

15. tu dod vīnu, kas priecē cilvēka sirdi un ka tam vaigs spožs no eļļas, un maizi, kas spēcina cilvēka sirdi.

16. Atdzirdīti ir Kunga koki, Lebanona ciedri, ko viņš iestādījis,

17. kur putni taisa ligzdas, svēteļi to galotnēs mājo,

18. augstie kalni tiek kalnu kazām, klintis ir patvērums klinšu trušiem.

19. Tu radīji mēnesi laika mēram, sauli, kas zina, kur tai rietēt.

20. Tu radi tumsu, un tad nāk nakts, tad tekā visi meža zvēri,

21. jaunie lauvas rūc pēc laupījuma, barību sev prasa no Dieva.

22. Uzlec saule, un tie lasās prom, savos midzeņos tie apgulst.

23. Cilvēki iet pie sava darba un nopūlas līdz pat vakaram.

24. Tik daudz tu esi radījis, Kungs! To visu tu esi radījis gudrībā! Zeme ir pilna tavas mantas!

25. Redzi, jūra ir liela un visapkārt plešas, bez skaita tur ņudz dzīvības lielas un mazas,

26. kuģi tur šaudās, leviatāns, ko tu radīji, blēņojas tur.

27. Visi tie raugās uz tevi, ka tu dod tiem barību īstajā laikā.

28. Tu dod tiem, un tie tver, tu atdari savu roku, un tie sāti laba.

29. Tu slēp savu vaigu, un tie trūkstas, tu ņem viņu dvašu, un tie mirst un atkal paliek par pīšļiem.

30. Tu pūt savu dvašu, un tie top, un tu atjauno zemes vaigu.

31. Lai Kunga godība uz mūžiem, lai priecājas Kungs par savu radību –

32. viņš uzlūko zemi, un tā trīc, viņš skar kalnus, un tie kūp!

33. Lai dziedu Kungam, kamēr es dzīvs, un spēlēju savam Dievam par godu, kamēr esmu!

34. Lai tīk viņam mana lūgšana – es priecāšos Kungam!

35. Lai iznīdēti grēcinieki no zemes un ļaundaru nav vairs! Teic, mana dvēsele, Kungu! Slavējiet Kungu!