Dāvida dziesmas 104 RT65

1. Teici To Kungu, mana dvēsele! Kungs, mans Dievs, cik Tu esi liels, cildenumā un godībā tērpies.

2. Tu ģērbies gaismā kā tērpā, Tu izplet debesis kā telts segu.

3. Tu ūdeņus liec Savai pilij par pamatu, Tu brauc uz mākoņiem kā ar ratiem, Tu skrien ar vēja spārniem;

4. Tu dari vējus par Saviem vēstnešiem un uguns liesmas par Saviem kalpiem.

5. Tu pamatojis zemi uz stipriem balstiem, ka tā nesvārstās nemūžam.

6. Ar pirmplūdiem Tu biji apsedzis to kā ar drēbēm, ūdeņi stāvēja pāri kalniem;

7. no Taviem draudu saucieniem tie bēga, no Tava pērkona tie aizsteidzās bailēs.

8. Kalni pacēlās augstu, un lejas nogrima līdz tai vietai, kā Tu tām biji licis.

9. Tu robežas esi licis, ko ūdeņiem nebūs pārkāpt, tie neapplūdinās vairs zemi.

10. Tu pievadi avotus strautiem pa ielejām, tā ka šie strauti priecīgi burbuļo dziļumos starp kalniem.

11. Tie dzirdina tālāk visus kustoņus laukā, tur meža ēzeļi dzesē savas slāpes.

12. Viņu krastos dzīvo debess putni un dzied koku zaros dziesmas.

13. Tu veldzē kalnus no Savas debess pils; ar augļiem, ko Tu audzē, piepildās zeme.

14. Tu liec augt zālei par barību lopiem un dažādiem augiem cilvēku vajadzībām, Tu liec zaļot sējai, lai nāktu no zemes maize

15. un vīns, kas iepriecina cilvēka sirdi, lai viņa vaigs spīdētu no eļļas un maize lai stiprinātu viņa miesu.

16. Ar valgumu pildās Tā Kunga koki, Libanona ciedru koki, ko Viņš stādījis,

17. kur putni taisa savas ligzdas, kur stārķi dzīvo ciprešu galotņu zaros.

18. Augstie kalni ir par mājokli kalnu kazām, un klintis āpšiem par patvērumu.

19. Tu radīji mēnesi laika noteikšanai, un sauli, kas pati zina savu gaitu.

20. Kad iestājas tumsa, tad metas nakts, tad kustas visi meža zvēri.

21. Jaunie lauvas rūc pēc laupījuma un gaida savu barību no Dieva.

22. Kad saule uzlec, tad tie pazūd un apgulstas savās alās;

23. tad cilvēks iziet pie sava darba, iegrimdams savā darbā līdz vakara laikam.

24. Cik lieli ir Tavi darbi, ak, Kungs! Cik daudz ir to, un tos visus Tu esi ar gudrību radījis; zeme ir Tavu radījumu pilna.

25. Redzi, jūra - cik liela un plaša tā uz visām pusēm! Tur mudžēt mudž neskaitāmā daudzumā visādi kustoņi, lieli un mazi.

26. Tur brauc kuģi, tur ir leviatāns, ko Tu esi radījis, lai tas rotaļājas tanī.

27. Viņi visi gaida uz Tevi, lai Tu viņiem barību dod savā laikā.

28. Kad Tu to viņiem dod, tad viņi to sakrāj; kad Tu atver Savu roku, tad viņi top paēdināti ar visu labu.

29. Bet, kad Tu apslēp Savu vaigu, tad viņi krīt bailēs; kad Tu viņiem atņem dvašu, tad viņi mirst un atgriežas pīšļos.

30. Kad Tu sūti Savu Garu, tad viņi top dzīvi radījumi, tā Tu atjauno zemes seju.

31. Tā Kunga godība lai paliek mūžīgi, Tas Kungs priecājas par Saviem darbiem!

32. Kad Viņš uzlūko zemi, tad tā trīc; kad Viņš aizskar kalnus, tad tie kūp.

33. Es dziedāšu Tam Kungam visu savu mūžu, es slavēšu savu Dievu, kamēr vien šeit mītu!

34. Manas sirds domas lai Viņam patīk, es priecāšos Tam Kungam!

35. Grēcinieki lai pazūd no zemes virsas, un kaut bezdievju nebūtu vairs. Teici To Kungu, mana dvēsele! Alelujā!