Dāvida dziesmas 109 LTV1965

1. Dziedātāju vadonim. Dāvida psalms. Ak Dievs, es Tevi slavēju, neciet klusu!

2. Jo bezdievju mute un meļu mute ir atvērusies pret mani un runā ar viltus mēli.

3. Tie uzbrūk man dzēlīgi no visām pusēm ar naidīgiem vārdiem un bez iemesla apkaro mani.

4. Uz manu mīlestību tie atbild ar naidu, kaut es par tiem lūdzu Dievu.

5. Tie atmaksā labu ar ļaunu, ar ienaidu par manu mīlestību.

6. Iecel viņam bezdievi par tiesnesi, un sātāns lai stāv viņam pie viņa labās rokas!

7. Par vainīgu lai viņš top atzīts tiesā, un pat viņa Dieva lūgšana lai kļūst viņam par grēku!

8. Viņa mūža dienas lai iet mazumā, viņa amatu lai pārņem citi!

9. Par bāriņiem lai kļūst viņa bērni un par atraitni viņa sieva!

10. Viņa bērni lai staigā kā klaidoņi ubagodami un meklē maizi tālu no savas tēva mājas drupām!

11. Parāda devējs lai atņem visu, kas viņam ir, svešinieki lai izvazā un laupa viņa mantu!

12. Neviens lai viņam nepalīdz, un lai neviens nežēlo viņa bāra bērnus!

13. Viņa pēcnācēji lai top izdeldēti, otrā augumā lai izzūd viņa vārds!

14. Viņa tēva noziegumus tas Kungs lai piemin, un viņa mātes grēki lai paliek nepiedoti!

15. Tie lai paliek tā Kunga priekšā vienumēr, un viņa piemiņa lai izzūd virs zemes,

16. Tādēļ ka viņš necentās rādīt mīlestību, bet vajāja atstāto un nabago un sirdī noskumušo, lai to nogalinātu.

17. Viņš mīlēja lāstu, —lai tas tagad krīt uz viņa galvu; viņš nemīlēja svētību, tā tagad lai paliek tālu nost no viņa!

18. Viņš tērpās lāstos kā drēbēs; lai tie tagad spiežas kā ūdens viņam iekšā, kā eļļa viņa kaulos!

19. Tie lai top viņam kā par drēbēm, kas viņu sedz, kā par jostu, ar ko tas jožas!

20. Tā lai ir tā Kunga alga maniem pretiniekiem un visiem tiem, kas par mani runā ļaunu!

21. Bet Tu, Kungs, esi ar mani sava vārda dēļ, Tava žēlastība ir liela, izglāb mani!

22. Jo es esmu nelaimīgs un nabags, mana sirds manī ir ievainota.

23. Es iznīkstu un zūdu kā novakara ēna, kas stiepjas garumā, un esmu līdzīgs sisenim, ko vētra dzenā.

24. Mani ceļi ļodzās no gavēšanas, un mana miesa ir izdilusi, un treknuma vairs nav.

25. Es esmu kļuvis ļaudīm par apsmieklu: kad viņi mani redz, viņi, mani nievādami, krata galvu.

26. Palīdzi man, ak Kungs mans Dievs, izglāb mani pēc savas žēlastības!

27. Lai viņi atzīst, ka tā ir Tava roka, ka Tu, Kungs, to dari!

28. Lai viņi lād, bet Tu svētī; kad viņi ceļas, tad lai viņi krīt kaunā, bet Tavs kalps lai priecājas!

29. Mani pretinieki lai top tērpti kaunā, viņu negods lai viņus sedz kā drēbes!

30. Bet es skaļi pateikšos tam Kungam no visas sirds ar savu muti un slavēšu Viņu lielā draudzē;

31. Jo Viņš stāv nabagam pie viņa labās rokas, lai viņu glābtu no tiem, kas viņu pazudina.