Dāvida dziesmas 132 LG8

1. Svētku dziesma. Kungs, piemini Dāvidu un visas viņa rūpes.

2. Tas Tam Kungam zvērējis un solījies Jēkaba varenajam:

3. Es neiešu sava nama dzīvoklī, es nekāpšu savas gultas cisās;

4. Es nedošu savām acīm miegu redzēt nedz snaust saviem acu plakstiem;

5. Līdz kamēr būšu atradis vietu Tam Kungam un mājokli Jēkaba varenajam.

6. Redzi, mēs par to esam dzirdējuši Efratā, mēs to esam atraduši Jaāra laukos.

7. Iesim Viņa mājas vietā un pielūgsim pie Viņa kāju pamesla.

8. Celies, Kungs, uz Savu dusas vietu, Tu un Tava spēka šķirsts;

9. Lai Tavi priesteri apģērbjās ar taisnību, un Tavi svētie lai gavilē.

10. Neatmet Sava svaidītā vaigu, Sava kalpa Dāvida dēļ.

11. Tas Kungs Dāvidam tiešām ir zvērējis, no tā Viņš nenovērsīsies: es no tavas miesas augļiem iecelšu uz tavu goda krēslu.

12. Ja tavi bērni turēs Manu derību un Manu liecību, ko Es tiem mācīšu, tad arī viņu bērni sēdēs uz tava goda krēsla mūžīgi.

13. Jo Tas Kungs Ciānu ir izredzējis, to Viņš ir izvēlējies par Savu mājvietu.

14. Šī ir Mana dusas vieta mūžīgi, šeit Es dzīvošu, jo Es to esmu vēlējies.

15. Svētīdams Es svētīšu viņas barību un paēdināšu viņas nabagus ar maizi,

16. Un apģērbšu viņas priesterus ar pestīšanu, un viņas svētie gavilēt gavilēs.

17. Tur Es Dāvidam uzcelšu ragu, došu gaismu Savam svaidītam.

18. Viņa ienaidniekus Es apģērbšu ar kaunu, bet viņam ziedēs viņa kronis.