Dāvida dziesmas 132 LTV1965

1. Svētceļnieku dziesma. Piemini, ak Kungs, Dāvidu un visas viņa ciešanas, viņu,

2. Kas zvērēja tam Kungam un solījās Jēkaba varenajam:

3. Tiešām, es neiešu savas telts mītnē, es nekāpšu savas gultas cisās;

4. Es neatvēlēšu savām acīm miegu un neļaušu snaust saviem acu plakstiem,

5. Līdz kamēr nebūšu atradis vietu tam Kungam, mājokli Jēkaba varenajam!“

6. Redzi, mēs dzirdējām par to Efratā, mēs to atradām Jaāra laukos:

7. „Iesim Viņa miteklī un zemosimies Viņa kāju pamesla priekšā!

8. Nāc, Kungs, savā dusas vietā, Tu un Tavas godības šķirsts!

9. Tavi priesteri lai tērpjas taisnībā, un lai gavilē Tavi svētie!

10. Sava kalpa Dāvida dēļ nenoraidi sava svaidītā vaigu!“

11. Tas Kungs ir devis Dāvidam patiesu zvērestu, no tā Viņš neatkāpsies: „No tavas miesas augļiem vienu Es celšu uz tava troņa.

12. Ja tavi dēli turēs Manu derību un Manas liecības, ko Es tiem mācīšu, tad ari viņu dēli sēdēs mūžīgi uz tava troņa!“

13. Jo tas Kungs ir izraudzījis Ciānu, tur Viņš grib mājot:

14. „Tā ir Mana atpūtas vieta uz visiem laikiem, te Es mājošu, jo tā Es vēlos.

15. Svētīdams Es svētīšu Ciānas barību, tās nabagus Es paēdināšu ar maizi.

16. Es apģērbšu tās priesterus ar pestīšanu, un gavilēt gavilēs tās svētie.

17. Tur es uzcelšu Dāvidam ragu, Es savam svaidītajam sagādāšu spīdekli.

18. Viņa ienaidniekus Es apģērbšu ar kaunu, bet viņa galvā mirdzēs viņa valdnieka vainags!“