Dāvida dziesmas 144 LG8

1. Dāvida dziesma. Slavēts lai ir Tas Kungs, mans patvērums, kas manām rokām māca kauties, un maniem pirkstiem karot,

2. Mans žēlotājs un mana stiprā pils, mans patvērums un mans izglābējs, manas priekšturamās bruņas, uz ko es paļaujos, kas manus ļaudis man dara paklausīgus.

3. Kungs, kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini? Un cilvēka bērns, ka Tu viņu lieci vērā?

4. Cilvēks ir kā dvaša, viņa laiks ir kā ēna, kas aiziet.

5. Kungs, nolaid Savas debesis un kāp zemē, aizskar kalnus, ka tie kūp.

6. Met zibeņus un izkaisi tos, šaudi Savas bultas un izbiedē tos.

7. Izstiep Savas rokas no augstības, atpestī mani un izglāb mani no lieliem ūdeņiem, no svešinieku rokas!

8. Viņu mute runā melus, un viņu labā roka ir viltus roka.

9. Ak Dievs, es Tev dziedāšu jaunu dziesmu, es Tev dziedāšu ar desmit stīgu koklēm.

10. Tu ķēniņiem dod pestīšanu, un izglābi Savu kalpu Dāvidu no nikna zobena.

11. Izglāb mani un atpestī mani no svešinieku rokas, kas ar savu muti melus runā, un viņu labā roka ir viltus roka;

12. Ka mūsu dēli uzaug savā jaunībā kā stādi, mūsu meitas kā izcirsti stūra pīlāri pils namos.

13. Ka mūsu klētis ir pilnas un izdod visādu mantu, ka mūsu ganāmie pulki pa tūkstošiem vedās un pa simts tūkstošiem mūsu laidaros;

14. Ka mūsu liellopi augļojās, un ka postīšanas, laupīšanas, vaidēšanas nav mūsu ielās.

15. Svētīga tauta, kam tā klājās, svētīga tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu.