Dāvida dziesmas 17 NLB

1. Dāvida lūgšana. Dzirdi, Kungs, manu taisnību, uzklausi manu brēcienu, ieklausies manā lūgšanā – tā nenāk no melīgām lūpām!

2. No tevis man spriedums, tavas acis redz patiesību,

3. tu pārbaudīji manu sirdi, tu nāci naktī, tu pārraudzīji, bet neatradi! Jo esmu apņēmies – negrēkos mana mute!

4. Bet cilvēku darbi? – Caur tavu vārdu es turos tālu no varmāku ceļiem.

5. Cieši man soļi uz tavām takām, nepaslīd manas kājas.

6. Es saucu tevi, lai tu atbildi man, Dievs, pievērs man ausi, uzklausi mani,

7. kā brīnumu dāvā savu žēlastību – tu, glābējs ikvienam, kas no uzbrucējiem tveras pie tavas labās rokas!

8. Glabā mani kā acuraugu, savu spārnu ēnā slēp mani

9. no ļaundariem, kas mani vajā, manas dzīvības naidniekiem, kas mani lenc!

10. Savos taukos tie iepletušies, ar muti tie dižīgi runā,

11. ik solī tie mani apstāj, tie lūko gāzt zemē mani!

12. Tie ir kā lauva, kas kāro plēst, kā jauns lauva, kas no slēpņa uzglūn.

13. Celies jel, Kungs, stāj pret to, saliec to, no ļaundariem glāb mani ar savu šķēpu,

14. ar savu roku, Kungs, no vīriem, kuru mūžs ir tik vien šis laiks. No sava krājuma kuņģus tiem pildi, ka pietiek to dēliem, ka paliek pāri vēl bērniem!

15. Bet es taisnots lūkošos tavā vaigā, modies veldzēšos ar tavu veidolu!