Dāvida dziesmas 18 LG8
1. Dziedātāju vadonim, Dāvida, Tā Kunga kalpa, dziesma. Šīs dziesmas vārdus viņš runājis uz To Kungu, kad Tas Kungs viņu bija izglābis no visu ienaidnieku rokas un no Saula rokas; tad viņš sacīja: No sirds dziļuma es Tevi mīlēju, Kungs, mans stiprums.
2. Tas Kungs ir mans akmens kalns, mana pils un mans glābējs, mans stiprais Dievs, mans patvērums, uz ko es paļaujos, manas priekšturamās bruņas un mans pestīšanas rags un mans augstais palīgs.
3. Es piesaukšu To Kungu, kas ir slavas cienīgs, tad es tapšu izglābts no saviem ienaidniekiem.
4. Nāves saites ap mani tinās, un bezdievības upes mani izbiedēja.
5. Elles saites mani apņēma, un nāves valgi mani pārvarēja.
6. Savās bēdās es piesaucu To Kungu un kliedzu uz savu Dievu, tad Viņš klausīja manu balsi no Sava nama, un mana brēkšana Viņa priekšā nāca Viņa ausīs.
7. Zeme tapa kustināta un drebēja, un kalnu pamati trīcēja un kustējās, kad Viņš apskaitās.
8. Dūmi uzkāpa no Viņa nāsīm, un rijoša uguns no Viņa mutes, zibeņi no Viņa iedegās.
9. Viņš nolaida debesis un nokāpa, un tumsa bija apakš Viņa kājām.
10. Un Viņš brauca uz ķeruba un skrēja, Viņš skrēja ātri uz vēja spārniem.
11. Viņš lika tumsu Sev par apsegu, Viņa dzīvoklis ap Viņu bija ūdeņu tumsa un biezi padebeši.
12. No spožuma Viņa priekšā šķēlās Viņa padebeši ar krusu un degošiem zibeņiem.
13. Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un Visaugstais pacēla Savu balsi, krusu un degošus zibeņus.
14. Un Viņš meta Savas bultas un tos izklīdināja, un daudz zibeņus un tos iztrūcināja.
15. Un ūdeņu dziļumi rādījās un zemes pamati tapa atklāti no Tavas bāršanās, - ak Kungs, no Tavu nāšu dvašas pūšanas.
16. Viņš izstiepa roku no augstības un ņēma mani, Viņš mani izvilka no lieliem ūdeņiem.
17. Viņš mani atpestīja no mana stiprā ienaidnieka un no maniem nīdētājiem, jo tie bija jo varenāki ne kā es.
18. Tie cēlās pret mani manā bēdu laikā; bet Tas Kungs bija mans patvērums.
19. Un Viņš mani izveda klajumā, Viņš mani izrāva, jo Viņam bija labs prāts uz mani.
20. Tas Kungs man atmaksā pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības Viņš man atdod.
21. Jo es esmu sargājis Tā Kunga ceļus, un neesmu atkāpies no sava Dieva.
22. Jo visas Viņa tiesas ir manā priekšā, un Viņa likumus es nelieku nost no sevis.
23. Bet es esmu bezvainīgs Viņa priekšā un pasargājos no grēkiem.
24. Un Tas Kungs man atdos pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības Viņa acu priekšā.
25. Pie svētiem Tu rādies svēts un pie sirdsskaidriem Tu rādies skaidrs.
26. Pie šķīstiem Tu rādies šķīsts, un pie pārvērstiem (un pretdabiskiem) Tu pārvērties (un maldini).
27. Jo bēdīgus ļaudis Tu atpestī un lepnas acis Tu pazemo.
28. Jo Tu iededz manu gaismekli; Tas Kungs, mans Dievs, dara gaišu manu tumsu.
29. Jo ar Tevi es varu sadauzīt kara spēku, un ar savu Dievu es varu lēkt pār mūriem.
30. Stiprā Dieva ceļš ir bezvainīgs, Tā Kunga valoda ir šķīsta, Viņš ir par priekšturamām bruņām visiem, kas uz Viņu paļaujas.
31. Jo kur ir kāds Dievs kā vien Tas Kungs? Un kur ir kāds patvērums kā vien mūsu Dievs?
32. Dievs, tas mani apjož ar spēku un dara manus ceļus bezvainīgus.
33. Viņš man kājas dara kā stirnām, un mani uzceļ manā augstā vietā.
34. Viņš manu roku māca karot, tā ka mans elkonis uzvelk vara stopus.
35. Un Tu man dod Savas pestīšanas priekšturamās bruņas, un Tava labā roka mani satur, un Tava laipnība mani paaugstina.
36. Maniem soļiem Tu esi darījis platu ceļu apakš manis, ka mani krimšļi nav slīdējuši.
37. Es vajāšu savus ienaidniekus un tos panākšu, un negriezīšos atpakaļ, kamēr tos būšu izdeldējis.
38. Es tos sadauzīšu, ka tie nevarēs celties, tiem jākrīt apakš manām kājām.
39. Jo Tu mani apjozīsi ar spēku uz karu, Tu nospiedīsi apakš manis, kas pret mani ceļas.
40. Tu maniem ienaidniekiem liksi bēgt manā priekšā, un savus nīdētājus es iznīcināšu.
41. Tie brēks, bet glābēja nav, uz To Kungu, bet Viņš tiem neatbild.
42. Es tos sagrūdīšu kā pīšļus vēja priekšā, un tos izārdīšu kā dubļus uz ielām.
43. Tu mani izglābsi no ļaužu ķildām, Tu mani iecelsi tautām par galvu; ļaudis, ko es nepazinu, man kalpos.
44. Tie man klausīs ar paklausīgām ausīm, svešnieku bērni manā priekšā mīlīgi rādīsies.
45. Svešinieku bērni nonīks un drebēdami izies no savām pilīm.
46. Tas Kungs ir dzīvs, un slavēts lai ir mans patvērums, un augsti slavēts lai ir Dievs, mans Pestītājs.
47. Stiprais Dievs, kas man dod atriebšanu, un tautas nomet apakš manis;
48. Kas mani izrauj no maniem ienaidniekiem; Tu mani paaugstini pār tiem, kas pret mani ceļas, Tu mani izglāb no varas darītājiem.
49. Tāpēc, ak Kungs, es Tevi gribu slavēt starp tautām un dziedāt Tavam vārdam,
50. Jo Tu glābi Savu ķēniņu ar lielu glābšanu, un parādi žēlastību Savam svaidītam, Dāvidam un viņa dzimumam mūžīgi.