Dāvida dziesmas 18 NLB
1. Korvedim. Kunga kalps Dāvids sacīja Kungam šīs dziesmas vārdus todien, kad Kungs viņu glāba no visu naidnieku delnas un Saula rokas.
2. Viņš teica: es mīlu tevi, Kungs, tu esi mans spēks,
3. Kungs, tu mana radze, mans cietoksnis un mans glābējs! Mans Dievs, mana klints, uz kuras tveros, mans vairogs un mans glābšanās rags, un mana kalnu pils!
4. Es piesaucu Kungu, kam pienākas slava, – no saviem naidniekiem es glābts!
5. Turēja mani nāves saites, gāzās pār mani posta straumes,
6. šeola saites mani apņēma, saņēma mani nāves slazdi,
7. savās bēdās es saucu Kungu, savu Dievu es palīgā saucu. Viņš savā pilī izdzirda manu balsi, mans palīgā sauciens tam nāca ausīs –
8. tad grīļojās un līgojās zeme, kalnu pamati drebēja un trīsēja, jo viņam uznāca dusmas.
9. Cēlās dūmi no viņa nāsīm, rijēja uguns no viņa mutes, liesmu dzirkstis skrēja viņam pa priekšu!
10. Viņš atvāza debesis un nāca lejā – tumšs padebess viņam zem kājām!
11. Ķerubā jāšus viņš laidās, viņš šāvās ar vēja spārniem,
12. viņš sedzās tumsu visapkārt sev, jumās mākoņvāliem, melniem no ūdens,
13. zibšņi tam priekšā mākoņus šķēla! Krusa un uguns dzirkstis!
14. Ducināja no debesīm Kungs, Visuaugstais dārdināja savu balsi! Krusa un uguns dzirkstis!
15. Viņš laida bultas un šķieda tās un zibeņus svieda un kliedēja tos.
16. Kļuva redzamas ūdeņu gultnes, vaļā atsedzās pasaules pamati – no tavas rāšanās, Kungs, no tavu nāšu dvašas!
17. Viņš sniedzās no augstumiem, ņēma mani, izrāva mani no lielajiem ūdeņiem,
18. izglāba mani no naidnieka stipra, no maniem nīdējiem, pārlieku vareniem.
19. Tie man uzbruka posta dienā, taču Kungs bija mans balsts!
20. Viņš izveda mani plašumos, izglāba – jo mīlēja mani.
21. Kungs atdarīja pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības mani atalgoja,
22. jo es staigāju Kunga ceļus un nenoklīdu no sava Dieva –
23. visi viņa lēmumi man acu priekšā, no viņa likumiem novērsies neesmu!
24. Es biju krietns pret viņu un sargājos darīt grēku –
25. Kungs atalgoja mani pēc taisnības, pēc manu roku šķīstības viņa acu priekšā!
26. Uzticīgajam tu esi uzticīgs un krietnajam atdari krietnu,
27. pret sirdsšķīsto tu esi sirdsšķīsts, pret viltnieku tu proti viltu!
28. Nabaga ļaudis tu taču paglāb, bet augstprāšiem liec nodurt skatienu,
29. tu taču iededz manu gaismekli, Kungs! Mans Dievs dara gaišu manu tumsu!
30. Ak, ar tevi es satriecu karapulkus, ar savu Dievu es lecu pār vaļņiem!
31. Redzi, Dievs, – viņa ceļš taisns! – Kunga sacītais piepildās, vairogs viņš visiem, kas tveras pie viņa!
32. Kurš gan ir Dievs kā vien Kungs un kurš klints kā vien mūsu Dievs?
33. Dievs, kurš man apjozis spēku un darījis taisnu manu ceļu,
34. kurš man devis kājas kā stirnai, manās augstienēs darījis mani stipru!
35. Viņš manām rokām mācīja karot, liekt vara loku maniem delmiem!
36. Tu devi man savu glābēja vairogu, tava labā roka mani balstīja, un tava pazemība mani paaugstināja.
37. Tu devi plašumu, kur man staigāt, ka neļogās mani stilbi.
38. Es vajāju naidniekus un panācu tos, un negriezos atpakaļ, iekams tie kauti,
39. es satriecu tos, ka tie necēlās, tie saļima man zem kājām.
40. Pirms kaujas tu mani ar spēku apjozi, tu nolieci dumpiniekus manā priekšā,
41. tu naidnieku sprandus pavērsi man, kas mani nīda – tos es iznīdēju.
42. Tie palīgu sauca, bet glābēja nebija, un Kungu – bet viņš tiem neatsaucās!
43. Es samalu tos kā putekļus vējā, kā dubļus uz ielas tos samīdīju.
44. Tu mani paglābi no ļaužu ķildām, tu mani noliki ciltīm par galvu, tautas, ko nepazinu, tagad man kalpo!
45. Kā tie padzirda, tā tūdaļ padevās – svešinieki lišķēja man.
46. Svešinieki pārbijušies grīļojās laukā no saviem cietokšņiem.
47. Dzīvs Kungs! Slavēta mana klints! Cildināts mana glābiņa Dievs!
48. Dievs, kurš dāvājis man atmaksu un pakļāvis man tautas,
49. kurš patvēris mani no naidniekiem! Ak, tu pacēli mani pār pretiniekiem, no varmākām tu paglābi mani,
50. tādēļ slavēšu tevi starp ciltīm, Kungs, un dziedāšu tavam vārdam!
51. Viņš diženi glābj savu ķēniņu un savam svaidītam dod žēlastību – Dāvidam un viņa dzimumam uz mūžiem!