Dāvida dziesmas 31 LTV1965

1. Dziedātāju vadonim. Dāvida dziesma.

2. Pie Tevis, Kungs, es patvejros, neļauj man kaunā palikt mūžigi! Izglāb mani pēc Tavas taisnības!

3. Pievērs man savu ausi, izglāb mani ar steigu, esi man par klinti, kur varu patverties, par stipru pili, kas man palīdz!

4. Tu esi mana klints un mana pils, vadi un ved mani sava vārda dēļ.

5. Izvelc mani no tīkla, kas slepeni izlikts pret mani, jo Tu esi mans patvērums.

6. Tavā rokā es nododu savu garu. Tu mani esi atpestījis, Tu uzticīgais Dievs.

7. Tu nīsti tos, kas pie nīcīgiem elkiem turas, bet es paļaujos uz to Kungu.

8. Es gavilēju un priecājos par Tavu žēlastību, jo Tu esi uzlūkojis manu postu un ņēmis vērā manas dvēseles bēdas,

9. Tu mani neesi izdevis maniem ienaidniekiem, Tu manai kājai liki nostāties plašākā vietā.

10. Apžēlojies par mani, mans Kungs, jo mani māc bailes un no bēdām manas acis zaudē savu spožumu; mana dvēsele ir apbēdināta, un mana miesa ir sagurusi.

11. Jā, skumjās paiet mana dzīve, un mani gadi aizrit vienās nopūtās. Aiz bēdām manas paša vainas dēļ sabrūk mans spēks, un mani kauli izģinst.

12. Aiz ienaidnieku lielā pulka es esmu kļuvis par apkaunojumu, par biedēkli saviem kaimiņiem. Mani paziņas trūkstas, un kas mani uz ielas satiek, bēg no manis.

13. Es esmu zustin pazudis ļaužu piemiņai kā mironis, es esmu kļuvis kā sadauzīts trauks.

14. Es dzirdu, kā daudzi mani nievā: „Izbailes visapkārt!“ Kad tie kopā sarunājas pret mani, viņi tīko ņemt man manu dzīvību.

15. Bet es paļaujos uz Tevi, ak Kungs, es saku: „Tu esi mans Dievs.“

16. Tavā rokā stāv mani likteņi, —izglāb mani no manu ienaidnieku un vajātāju rokas!

17. Liec spīdēt savam vaigam pār savu kalpu, palīdzi man pēc savas žēlastības!

18. Kungs, neliec man palikt kaunā, neļauj man piedzīvot vilšanos, jo es Tevi piesaucu. Lai kaunā paliek bezdievīgie, lai viņi apklust un aiziet pazemē!

19. Lai mēmas kļūst lūpas, kas runā melus, kas aprunā taisno, savā lepnībā un augstprātībā viņu nievādamas.

20. Cik liela ir Tava žēlastība, ko Tu glabā tiem, kas Tevi bīstas, ko Tu parādi ļaužu priekšā tiem, kas uz Tevi cerē!

21. Tu viņus pasargi sava vaiga svētumā ļaunu cilvēku priekšā, paglāb viņus savā namā no nesaticīgām mēlēm.

22. Slavēts lai ir tas Kungs, ka Viņš mani tik brīnišķi žēlojis it kā stiprā pilsētā!

23. Bet es domāju savās bailēs: „Es esmu atstumts no Tavām acīm!“ Bet Tu uzklausīji manu lūgšanas pilno saucienu, ar kupu es griezos pie Tevis.

24. Mīliet to Kungu, jūs visi Viņa svētie! Jo tas Kungs ir uzticīgs un pasargā sev uzticīgos, bet tam, kas augstprātīgi uzpūšas, Viņš taisnīgi atmaksā papilnam.

25. Esiet drosmīgi un dariet stipras savas sirdis, jūs visi, kas cerat uz to Kungu!