Dāvida dziesmas 39 LG8

1. Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim, Jedutunam. Es esmu apņēmies, ka savu ceļu sargāšu, ka negrēkošu ar savu mēli; es sargāšu savu muti kā ar iemauktiem, kamēr bezdievīgais manā priekšā.

2. Es esmu palicis kā mēms un klusu cietis, un nepieminu vairs labuma, bet manas sāpes vairojās.

3. Mana sirds ir iekarsusi iekš manis; kad es par to domāju, tad es iedegos kā uguns; es runāju ar savu mēli:

4. Kungs, māci man manu galu un kāds ir manu dienu mērs, lai es zinu, cik nīcīgs es esmu.

5. Redzi, Tu manas dienas esi licis plaukstas platumā, un mans mūžs ir kā nekas Tavā priekšā; tiešām niecība vien ir ikviens cilvēks savā stiprumā. (Sela.)

6. Cilvēks staigā kā ēna un nieka dēļ raizējās; viņš krāj, bet nezin, kas to dabūs.

7. Nu tad, uz ko man būs gaidīt, Kungs? Es cerēju uz Tevi.

8. Izglāb mani no visām manām pārkāpšanām, un neliec man ģeķiem palikt par apsmieklu.

9. Es esmu klusu un neatdaru savu muti; jo Tu to esi darījis.

10. Atņem Savu mocību no manis, jo es nīkstu no Tavas rokas grūtuma.

11. Kad Tu cilvēku pārmāci par noziegumiem, tad Tu iznīcini viņa skaistumu kā kodes; tiešām: visi cilvēki ir niecība. (Sela.)

12. Klausi, Kungs, manu lūgšanu, ņem vērā manu saukšanu, un neciet klusu pie manām asarām, jo es esmu svešinieks un piedzīvotājs Tavā priekšā, tā kā visi mani tēvi.

13. Atstājies no manis, ka es atspirgstos, pirms noeju un vairs neesmu.