Dāvida dziesmas 42 LG8

1. Koraha bērnu mācība, dziedātāju vadonim. Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak Dievs, pēc Tevis!

2. Manai dvēselei slāpst pēc Dieva, pēc Dzīvā Dieva; kad nākšu turp un parādīšos Dieva vaiga priekšā?

3. Manas asaras ir mana barība dienām naktīm, tāpēc ka vienmēr uz mani saka: kur ir tavs Dievs?

4. To es pieminu un izgāžu savu dvēseli pie sevis paša, jo es gribētu labprāt noiet ar draudzi un ar tiem uz Dieva namu staigāt, ar priecīgām dziesmām un slavēšanām draudzē, kas svētkus tur.

5. Ko tu bēdājies, mana dvēsele, un esi tik nemierīga manī? Cerē uz Dievu, jo es Viņu vēl slavēšu, ka Viņš manam vaigam par Pestītāju un mans Dievs.

6. Mans Dievs, mana dvēsele ir noskumusi, tāpēc es Tevi pieminu no Jordānes un Hermona zemes, no Micar kalna.

7. Tavi plūdi šņāc, un jūra uz jūru rūc, visas Tavas bangas un Tavi viļņi iet pāri pār manu galvu.

8. Dienā Tas Kungs ir cēlis Savu žēlastību, un naktī es Viņam dziedu, es pielūdzu savas dzīvības Dievu,

9. Un saku uz Dievu, savu akmens kalnu: kāpēc Tu mani esi aizmirsis? Kāpēc man būs staigāt noskumušam, kad ienaidnieks spaida?

10. Manu pretinieku mēdīšana ir kā nāve manos kaulos, kad tie uz mani vienmēr saka: kur ir tavs Dievs?

11. Ko tu bēdājies, mana dvēsele, un esi tik nemierīga iekš manis? Cerē uz Dievu, jo es Viņu vēl slavēšu, ka Viņš manam vaigam par Pestītāju un mans Dievs.