Dāvida dziesmas 44 LTV1965

1. Dziedātāju vadonim. No korachītu dziesmām.

2. Dievs, paši savām ausīm mēs esam dzirdējuši, mūsu tēvi to ir pauduši: lielus darbus Tu esi darījis viņu dienās, sendienās, ar paša roku.

3. Svešas ciltis Tu esi padzinis, bet viņus dēstījis to vietā, tautas esi sagrāvis, bet viņiem licis izplesties.

4. Un nevis ar savu zobenu tie iekaroja zemi, nedz viņu elkonis tiem bija par palīgu, nē, bet Tava labā roka, Tavs elkonis un Tava vaiga gaisma, tāpēc ka Tu viņus mīlēji!

5. Tu esi mans valdnieks, ak Dievs, tas, kas sūta palīdzību Jēkabam!

6. Ar Tevi mēs satriecam ienaidniekus, Tava vārda spēkā saminam tos, kas stājas mums pretim.

7. Nē, es savu cerību nelieku uz savu stopu, nedz mans zobens ir tas, kas man palīdz,

8. Bet Tu mūs izglāb no mūsu ienaidniekiem, un kas mūs ienīst, tos Tu lieci kaunā.

9. Par Dievu mēs līksmojam vienumēr, un Tavam vārdam pateicamies mūžīgi.

10. Bet nu Tu mūs esi atstūmis un pametis kaunā, neesi gājis cīņā kopā ar mūsu karaspēku.

11. Tu liki mums atkāpties ienaidnieka priekšā un ļāvi ienaidniekam gūt laupījumu.

12. Kā avis Tu mūs esi atstājis nokaušanai un izkaisījis starp tautām.

13. Tu pārdevi savu tautu par velti, neiegūdams par to nekādu samaksu.

14. Tu mūs noliec par apsmieklu mūsu kaimiņiem un par nievām un izsmieklu tiem, kas dzīvo mums visapkārt.

15. Tu mūs dari par zobgalīgu sakāmvārdu priekšmetu pagāniem, un svešas tautas par mums krata galvu.

16. Cauru dienu mans negods stāv man acu priekšā, un kauns apklāj manu vaigu,

17. Jo man jādzird pēlēju un smējēju skaļās valodas un jāredz, ka mūs nīst un taisās mums atriebties.

18. Viss tas ir nācis pār mums, un tomēr mēs Tevi neesam aizmirsuši un neesam lauzuši Tavu derību.

19. Mūsu sirds nav atkāpusies, un mūsu soļi nav novirzījušies no Taviem ceļiem,

20. Lai gan Tu mūs satrieci zvēru mītņu vidū un turi mūs apklātus ar nāves nakts tumsību.

21. Ja mēs būtu aizmirsuši sava Dieva vārdu un būtu izstiepuši savu roku pēc sveša dieva,

22. Vai Dievs to nebūtu manījis? Viņš taču zina siržu noslēpumus.

23. Nē, Tevis pēc mēs tiekam noga-lināti augu dienu, topam turēti līdzīgi kaujamām avīm.

24. Celies, Kungs, kāpēc Tu guli? Mosties un neatstum mūs uz laiku laikiem!

25. Kāpēc Tu apslēp savu vaigu un aizmirsti mūsu postu un spaidus?

26. Tiešām, putekļos nospiesta ir mūsu dvēsele, mūsu miesa līp pie pīšļiem.

27. Celies, nāc mums par palīgu un izglāb mūs savas žēlastības dēļ!