Dāvida dziesmas 64 LG8

1. Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Klausi, ak Dievs, manu balsi, kad es žēlojos; pasargi manu dzīvību no ienaidnieku briesmām.

2. Apslēp mani no ļaunu ļaužu padomiem, no ļaundarītāju trakošanas.

3. Tie savas mēles trin kā zobenu, un uzvelk savas bultas, savus rūgtos vārdus,

4. Šaut slepeni nenoziedzīgam; tie šauj viņam piepeši un nebīstas.

5. Tie iedrošinājās paši ļaunā padomā, tie runā, slepeni likt valgus, un saka: kas to redzēs?

6. Tie domā uz visādu blēdību, tiem gatavs ir viņu gudrais padoms, prātu un sirdi nevienam nevar izdibināt.

7. Bet Dievs ar bultu tos šaus piepeši, ka tiem gan sāpēs.

8. Caur savu pašu mēli tie taps apgāzti; visi, kas uz tiem skatās, bēgs.

9. Un visi cilvēki bīsies un sacīs: to Dievs ir darījis, un sapratīs, ka tas ir Viņa darbs.

10. Taisnais priecāsies iekš Tā Kunga, un paļausies uz Viņu, un visi sirdsskaidrie slavēs (iekš Tā Kunga).