Dāvida dziesmas 64 LTV1965

1. Dziedātāju vadonim. Dāvida dziesma.

2. Klausi, Dievs, manu balsi, kad es žēlojos, pasargi manu dzīvību no ienaidnieku briesmām!

3. Apslēp mani no ļaunu ļaužu nodomiem, no ļaundapu trakošanas,

4. Kuri trin savas mēles kā zobenu un raida kā bultas savus rūgtos vārdus,

5. Lai slepeni šautu uz nenoziedzīgo; viņi šauj piepeši un nebaidās.

6. Viņi iedrošina sevi uz ļaunu, viņi norunā, ka slepeni izliks lamatas, un domā: „Kas to redzēs?“

7. Viņi izgudro visādas blēdības: „Mēs esam gatavi; nodoms ir labi apsvērts!“ Un cilvēka sirdi un prātu neviens nevar izdibināt.

8. Bet Dievs ar savu bultu viņus ķers piepeši, tad viņiem gan sāpēs.

9. Viņu pašu mēle būs par iemeslu viņu krišanai, lai krata galvas visi, kas to redzēs.

10. Tad bīsies visi cilvēki, un viņi atzīs to par Dieva darbu un sapratīs, kāds ir šis Viņa darbs.

11. Bet taisnais priecāsies par to Kungu un atradīs pie Viņa glābiņu; un visi sirdī taisnie teiks sevi laimīgus esam.