Dāvida dziesmas 89 NLB

1. Ezrāhieša Ētāna psalms.

2. Par Kunga žēlastību dziedāšu mūžos, es vēstīšu audžu audzēm par tavu uzticību!

3. Es teicu: tava žēlastība celta uz mūžiem, debesīs nolikta tava uzticība. –

4. Es slēdzu derību ar savu izredzēto, es zvērēju Dāvidam, savam kalpam:

5. uz mūžiem es iedibināšu tavu dzimumu un celšu uz audžu audzēm tavu troni! –

6. Debesīs slavē tavus brīnumus un tavu uzticību svēto pulkā,

7. jo kurš padebešos līdzīgs Kungam, kurš ir kā Kungs starp dievu dēliem?

8. Dievs, bijāts svēto sapulcē, liels un baiss visiem, kas apkārt!

9. Kungs, Pulku Dievs, – kurš ir kā tu? Varenais Kungs, tava uzticība – ap tevi!

10. Tu valdi pār lepno jūru – kad tā slej viļņus, tu rāmini tos!

11. Tu satrieci lepno kā līķi, ar stipru elkoni svaidīji naidniekus.

12. Tev debesis un tev zeme, zemes virsa un viss uz tās – tu esi tās dibinājis.

13. Ziemeļus un dienvidus tu esi radījis, Tābors un Hermons gavilē tavu vārdu.

14. Tev elkonis varens, stipra tev roka, pacelta tava labā roka!

15. Taisnība un tiesa – tava troņa pamats, žēlastība un patiesība iet tev pa priekšu.

16. Svētīta tauta, kas gavilēt prot, – Kungs, tava vaiga gaismā tie staigā,

17. tavu vārdu tie dzied augu dienu un tavu taisnību tie cildina,

18. jo viņu spēka rota – tu, un tava vēlība mūs stiprina!

19. Jo no Kunga – mūsu vairogs, no Israēla Svētā – mūsu ķēniņš!

20. Reiz tu runāji parādībā, saviem uzticīgajiem tu teici: es palīdzēju varonim, es paaugstināju izredzēto tautā!

21. Es atradu Dāvidu, savu kalpu, ar savu svēto eļļu es svaidīju viņu –

22. mana roka to balstīs vienumēr, un mans elkonis stiprinās viņu!

23. Nepieveiks naidnieks viņu, un ļaundaris viņu nepazemos –

24. es satriekšu pretiniekus viņa priekšā un tos, kas viņu nīst, es sadragāšu.

25. Mana uzticība un žēlastība ar viņu, un ar manu vārdu viņš stiprumā augs.

26. Es likšu pār jūru viņa roku un pār upēm viņa labo roku.

27. Viņš sauks man: tu – mans Tēvs, mans Dievs, mana glābiņa klints! –

28. Tiešām es viņu darīšu par savu pirmdzimto, par visaugstāko starp zemes ķēniņiem.

29. Mūžam ar viņu būs mana žēlastība un mana derība ar viņu stipra.

30. Uz laikiem esmu nolicis viņa dzimumu un viņa troni – kamēr debesis stāvēs.

31. Ja viņa dēli atmetīs manu bauslību un nepildīs manas tiesas,

32. ja manus likumus tie pārkāps un manus baušļus neņems vērā,

33. es sodīšu ar rīksti viņu pārkāpumu un ar sērgu viņu vainu!

34. Bet viņam es neatraušu savu žēlastību un nepievilšu savu uzticību,

35. savu derību es nepārkāpšu, ko esmu teicis, es nemainīšu,

36. reiz esmu zvērējis pie sava svētuma – vai es Dāvidam melotu?!

37. Viņa dzimums mūžam būs un viņa tronis kā saule man priekšā,

38. kā mēness uz mūžiem, kā patiess liecinieks padebešos! –

39. Bet nu tu viņu atmet un atraidi un skaisties uz savu svaidīto,

40. tu lauz derību ar savu kalpu, tu vārti zemē viņa kroni,

41. tu sašķel visus viņa vaļņus, sagāz viņa cietokšņus gruvešos,

42. ik garāmgājējs viņu aplaupa, kaimiņiem viņš par apsmieklu,

43. tu cel viņa pretinieku labo roku, tu priecē visus viņa naidniekus,

44. tu atcērt viņa zobena asmeni un nebalsti viņu kaujā,

45. tu esi atņēmis viņa spožumu un viņa troni nogāzis zemē,

46. apcirpis viņa jaunības dienas, apklājis viņu ar kaunu.

47. Cik ilgi vēl, Kungs? Vai mūžam tu slēpsies? Vai kā uguns degs tavs naids?

48. Atceries, cik man mūža – tik dvesmai tu radījis visus cilvēkbērnus!

49. Kurš cilvēks dzīvo un neredz nāvi, un paglābjas no šeola varas?

50. Kur tava senā žēlastība, mans Kungs, ko zvērēji Dāvidam savā uzticībā?

51. Atceries, mans Kungs, tavu kalpu negodu, ko nēsāju krūtīs, no daudzām tautām!

52. Kā apsmej tavi naidnieki, Kungs, kā tie apsmej tava svaidītā soļus!

53. Lai slavēts Kungs mūžam! Patiesi un patiesi!