Jāņa atklāsmes 11 LTV1965
1. Man deva niedri, līdzīgu mērkokam un sacīja: Celies un mēri Dieva namu, altāri un dievlūdzējus, kas ir iekšā.
2. Bet atstāj Dieva nama ārējo pagalmu ārpusē un nemērī to, jo tas ir dots pagāniem, un tie samīs svēto pilsētu četrdesmit divi mēnešus.
3. Un es likšu saviem diviem lieciniekiem, ka tie maisos tērpti pravietos tūkstoš divi simti sešdesmit dienas.
4. Šie ir tie divi eļļas koki un tie divi lukturi, kas stāv zemes kunga priekšā.
5. Un ja kāds gribētu tos aizkart, tad uguns izies no viņu mutes un aprīs viņu ienaidniekus; ja kāds tos gribētu aizkart, tam tā būs jāiet bojā.
6. Tiem ir vara aizslēgt debesis, ka lietus nelītu pa visu viņu pravietošanas laiku; tiem ir vara pār ūdeņiem, tos pārvērst par asinīm un šaust zemi ar visādām mocībām, kad vien tie gribēs.
7. Kad tie būs beiguši savu liecību, tad zvērs, kas izkāpj no bezdibeņa, karos ar tiem, tos uzvarēs un tos nokaus.
8. Un viņu miesas gulēs uz ielas lielajā pilsētā, ko garīgi sauc par Sodomu un Ēģipti, kur ari viņu Kungs ir krustā sists.
9. Un dažādu tautu un cilšu, valodu un tautību ļaudis redzēs viņu miesas trīs ar pus dienas un neļaus viņu miesas likt kapā.
10. Zemes iedzīvotāji priecājas par 1 tiem un ir līksmi, tie sūtīs dāvanas cits citam, jo šie divi pravieši mocīja visas zemes iedzīvotājus.
11. Un pēc trīs ar pus dienām dzīvības gars no Dieva iegāja viņos, un viņi cēlās kājās, un lielas bailes uznāca visiem, kas tos redzēja.
12. Un viņi dzirdēja stipru balsi no debesīm tiem saucam: Kāpiet šurp aug šā. Un viņi pacēlās mākoni pret de-besim; viņu ienaidnieki noskatījās viņos.
13. Tanī pašā stundā notika liela zemes trīce, desmitā pilsētas daļa sagruva, un šinī zemes trīcē gāja bojā septiņi tūkstoši cilvēku, un pārējos pārņēma bailes, un tie deva godu Dievam debesīs.
14. Otrs „vai“ ir pagājis; redzi, trešais „vai“ drīzi nāks.“
15. Septītais eņģelis bazūnēja, un stipras balsis atskanēja debesīs, kas sauca: „Pasaules valdība ir nākusi rokā mūsu Kungam un viņa svaidītam, un viņš būs valdnieks mūžīgi mūžam.“
16. Un tic divdesmit četri vecaji, kas sēd Dieva priekšā uz saviem troņiem, krita uz savu vaigu un pielūdza Dievu, sacīdami:
17. „Mēs tev pateicamies, Kungs Dievs, visu valdītāj, kas esi un kas biji. ka tu esi saņēmis savu lielo varu un kļuvis par valdnieku.
18. Tautas iedegās dusmās; tad nāca tava dusmība un tā stunda, kur tiesās mirušos un kur algu saņems tavi kalpi pravieši un svētie un visi, kas tavu vārdu bīstas, mazie un lielie, un samaitāšanu tie, kas zemi samaitā.“
19. Tad atvērās Dieva tempus debesīs, bija redzams templī viņa derības šķirsts; un nāca zibeņi un balsis, pērkona grāvieni, zemes trīce un liela krusa.