Jāņa atklāsmes 14 LG8

1. Un es redzēju, un raugi, Tas Jērs stāvēja uz Ciānas kalna un līdz ar Viņu simt četrdesmit četri tūkstoši, kam Viņa Tēva vārds bija rakstīts pie viņu pierēm.

2. Un es dzirdēju balsi no debesīm kā daudz ūdeņu balsi un kā liela pērkona balsi, un balss, ko es dzirdēju, bija tā kā koklētāji koklē uz savām koklēm.

3. Un tie dziedāja kā jaunu dziesmu goda krēsla priekšā un četru dzīvo un vecaju priekšā, un neviens nevarēja dziesmu mācīties, kā vien simts četrdesmit četri tūkstoši, kas bija atpirkti no pasaules.

4. Šie ir, kas ar sievām nav apgānījušies; jo tie ir šķīsti; šie ir, kas Tam Jēram seko, uz kurieni Tas iet. Šie ir atpirkti no cilvēkiem par pirmajiem Dievam un Tam Jēram.

5. Un viņu mutē viltība nav atrasta, jo tie ir bezvainīgi Dieva goda krēsla priekšā.

6. Un es redzēju citu eņģeli debes' vidū skrienam; tam bija mūžīgs evaņģēlijs, tiem sludināt, kas virs zemes dzīvo, un visām tautām un ciltīm un valodām un ļaudīm.

7. Šis ar stipru balsi sacīja: bīstaties Dievu un dodiet Viņam godu, jo Viņa sodības stunda ir nākusi, un pielūdziet To, kas ir radījis debesi un zemi un jūru un ūdeņu avotus.

8. Un tam sekoja cits eņģelis, sacīdams: kritusi, kritusi Bābele, lielā pilsēta, tāpēc ka tā visas tautas dzirdinājusi ar savas maucības dusmu vīnu.

9. Tad viņiem sekoja trešais eņģelis, sacīdams ar stipru balsi: ja kas zvēru pielūdz un viņa bildi un pieņem zīmi pie savas pieres un pie savas rokas,

10. Tas arīdzan dzers no Dieva dusmības vīna, kas stiprs Viņa bardzības biķerī ir ieliets, un tas taps mocīts ar uguni un sēru svēto eņģeļu un Tā Jēra priekšā.

11. Un dūmi no viņu mocības uzkāpj mūžīgi mūžam, un dusēšanas nav nedz dienu nedz nakti tiem, kas zvēru un viņa bildi pielūdz, un kas viņa vārda zīmi pieņem.

12. Šeit ir svēto pacietība. Šeit ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību.

13. Un es dzirdēju balsi no debesīm uz mani sakām: raksti! Svētīgi ir mirušie, kas Kungā mirst no šī brīža. Tiešām, Gars saka, ka tie dus no savām darbošanām un viņu darbi tos pavada.

14. Un es redzēju un raugi, spožs padebesis un uz padebeša viens sēdēja, kas Cilvēka Dēlam līdzīgs, ar zelta kroni galvā un ar asu sirpi rokā.

15. Un cits eņģelis nāca no Dieva nama, saukdams ar stipru balsi uz To, kas uz padebeša sēdēja: cērt ar Savu sirpi un pļauj; jo pļaušanas stunda Tev ir nākusi, tāpēc ka pļaujamais virs zemes ir ienācies.

16. Un Tas, kas uz padebeša sēdēja, ar Savu sirpi cirta uz zemi, un zeme tapa pļauta.

17. Un cits eņģelis nāca no Tā Dieva nama, kas ir debesīs, un tam bija arīdzan asa sirpe.

18. Un cits eņģelis nāca no altāra, tam bija vara pār uguni, un tas sauca ar lielu saukšanu uz to, kam asā sirpe bija, sacīdams: cērt ar savu aso sirpi un nogriez vīna ķekarus no zemes vīna koka, jo viņa ogas ir ienākušās.

19. Un eņģelis cirta ar savu sirpi uz zemi un nogrieza ogas no zemes vīna koka un meta tās lielā Dieva dusmības vīna spaidā.

20. Un vīna spaids tapa mīts ārpus pilsētas, un no vīna spaida nāca asinis līdz zirgu iemauktiem pie tūkstoš un seši simti stadijām (tālu).