Jāņa atklāsmes 14 LTV1965
1. Tad es redzēju: Raugi, Jērs stāvēja uz Cianas kalna un līdz ar viņu simts četrdesmit četri tūkstoši to, kam viņa vārds un viņa tēva vārds bija rakstīts uz viņu pierēm;
2. Un es dzirdēju balsi no debesīm; tā bija kā lielu ūdeņu krākšana un kā stipra pērkona rūkšana; šī balss, ko es dzirdēju, bija, kā kad koklētāji koklē uz savām koklēm.
3. Tie dziedāja jaunu dziesmu goda krēsla priekšā un četru dzīvo būtņu un vecaju priekšā, un neviens to dziesmu nevarēja saprast, kā vien tie simts četrdesmit četri tūkstoši, kas ir atpirkti no pasaules.
4. Šie ir tie, kas nav apgānījušies ar sievietēm, jo tie ir šķīstī: Šie ir tie, kas seko Jēram, kurp tas arī ietu. Tie ir atpirkti par pirmajiem no cilvēkiem Dievam un viņa Jēram;
5. Viņu mutē nav melu, tie ir bez vainas.
6. Un es redzēju citu eņģeli laižamies debesu vidū; tam bija mūžīgs evaņģēlijs sludināms tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām;
7. Viņš sauca stiprā balsī: „Bīstieties Dievu un dodiet viņam godu, jo ir atnā-kusi viņa tiesas stunda; pielūdziet to, kas radījis debesi un zemi, jūju un ūdens avotus.“
8. Vēl cits eņģelis, otrs, sekoja un sauca: „Kritusi, kritusi lielā Bābele, kas apdzirdījusi visas tautas ar savas netik-lības dusmu vīnu.“
9. Un vēl cits, trešais, eņģelis sekoja tiem un sauca stiprā balsī: „Ja kas pielūdz zvēru vai viņa tēlu un pieņem zīmi uz savas pieres vai savas rokas,
10. Tam būs ari jādzer Dieva dusmu vīns neatšķaidīts, kas ieliets viņa bardzības kausā, un tam būs jācieš mokas ugunī un sērā svēto eņģeļu un Jēra priekšā.
11. Un viņu mocību dūmi paceļas augšup mūžu mūžos; un nav miera ne dienu ne nakti tiem, kas pielūdz zvēru un viņa tēlu un pieņem viņa vārda zīmi.“
12. Šeit vajadzīga svēto pastāvība, kas tur Dieva baušļus un Jēzus liecību.
13. Es dzirdēju balsi no debesīm sakām: „Raksti! Svētīgi mirušie, kas mirst iekš tā Kunga no šā brīža. Tiešām, saka Gars, lai tie atdusas no savām pūlēm, jo viņu darbi tos pavada.“
14. Es redzēju, raugi, bija balts mākonis, un uz mākoņa sēdēja kāds, līdzīgs Cilvēka dēlam; tam bija uz galvas zelta vainags un rokā ass sirpis.
15. Cits eņģelis izgāja no dievnama un sauca stiprā balsī tam, kas sēdēja uz mākoņa: „Laid savu sirpi darbā un sāc pļaut, jo pasaules druva jau pār pārim nobriedusi.
16. Tad tas, kas sēdēja uz mākoņa, nolaida savu sirpi pār zemi un ievāca zemes ražu.
17. Un cits eņģelis izgāja no Dieva nama, kas bija debesīs, arī tam bija ass sirpis.
18. Vēl cits eņģelis izgāja no altāra; tam bija vara pār uguni, tas sauca stiprā balsī tam, kam bija asais sirpis: „Laid savu aso sirpi darbā un ievāc zemes vīna koka ražu, jo viņa ogas jau ir ienākušās.“
19. Tad eņģeļi nolaida savu sirpi pār zemi, savāca zemes vīna koka augļus un meta tos Dieva dusmības lielajā vīna spaidā.
20. Vīna spaidu mina ārpus pilsētas, un no tā iztecēja asinis līdz zirgu iemauktiem ap tūkstoš seši simti stadiju tālu.