Jāņa atklāsmes 14 NLB
1. Un tad es ieraudzīju, un redzi – Jērs stāv uz Ciānas kalna un ar viņu simt četrdesmit četri tūkstoši, kam viņa vārds un viņa Tēva vārds rakstīts uz pieres.
2. Es dzirdēju no debesīm tādu kā bangainu ūdeņu balsi un kā liela pērkona grāvienu, un es dzirdēju skaņu, itin kā cītaristi spēlētu uz savām cītarām.
3. Un viņi dziedāja kādu jaunu dziesmu troņa priekšā un četru dzīvo būtņu un vecajo priekšā, un neviens nevarēja saprast šo dziesmu kā tikai šie simt četrdesmit četri tūkstoši, kas bija atpirkti no zemes.
4. Tie, kas nav aptraipījušies ar sievietēm, kas ir šķīsti. Viņi seko Jēram, kurp vien tas iet. Viņi tika atpirkti no cilvēku vidus būt par pirmo augli Dievam un Jēram.
Trīs eņģeļu vēstis5. Viņu mutē nav atrasti meli, viņi ir bez vainas.
6. Un es ieraudzīju citu eņģeli lidojam augstu debesīs. Viņam bija dots sludināt mūžīgo evaņģēliju zemes iedzīvotājiem – ikvienai tautai, ciltij, valodai un ļaudīm. Viņš runāja varenā balsī:
7. bīstieties Dieva un slavējiet viņu, jo viņa tiesas stunda ir klāt, pielūdziet to, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus!
8. Un tam sekoja vēl otrs eņģelis, saukdams: ir kritusi, ir kritusi varenā Bābele, kas ar savas netiklības kaismes vīnu ir apdzirdījusi visas tautas.
9. Un vēl cits – trešais eņģelis viņiem sekoja, skaļā balsī saukdams: ja kāds pielūgs zvēru un viņa tēlu un pieņems zīmi uz savas pieres vai uz savas rokas,
10. tas dzers Dieva dusmu kvēles vīnu, kas neatšķaidīts ir ieliets viņa dusmu traukā; tas tiks mocīts ugunī un sērā svēto eņģeļu un Jēra priekšā.
11. Un mūžu mūžos kāpj augšup šo cilvēku mocību dūmi. Ne dienu, ne nakti nav miera tiem, kas pielūdz zvēru un viņa tēlu, un tiem, kas pieņem zīmi ar viņa vārdu.
12. Šeit vajag izturību svētajiem, kuri turas pie Dieva baušļiem un Jēzus ticības.
Pļaujamais nobriedis pļaujai13. Tad es dzirdēju balsi no debesīm man sakām: “Raksti: laimīgi ir tie, kas no šā brīža mirst Kungā. Un Gars saka: patiesi, lai viņi atpūšas no savām pūlēm, jo viņu veiktie darbi tos pavada.”
14. Un tad es ieraudzīju, un redzi – balts mākonis, un uz mākoņa sēž kāds Cilvēka Dēlam līdzīgs, viņam galvā ir zelta vainags un rokā ass sirpis.
15. Tad vēl kāds cits eņģelis iznāca no tempļa un sauca varenā balsī tam, kas sēdēja uz mākoņa: laid savu sirpi un sāc pļaut, jo pļaujas stunda ir klāt un pļaujamais uz zemes ir nogatavojies.
16. Un tas, kas sēdēja uz mākoņa, laida savu sirpi uz zemi un sāka pļaut, un zeme tika nopļauta.
17. Tad kāds cits eņģelis iznāca no tempļa debesīs, tam arī rokā bija ass sirpis.
18. Un vēl kāds cits eņģelis, kam bija vara pār uguni, iznāca no altāra, un viņš sauca varenā balsī uz to, kam rokā bija asais sirpis: “Laid savu aso sirpi un ievāc vīnogu ķekarus no zemes vīnakoka, jo vīnogas jau ir nobriedušas.”
19. Un eņģelis laida savu sirpi uz zemes un ievāca vīnogas no zemes vīnakoka, un sameta tās Dieva lielās dusmu kvēles vīnspaidā.
20. Tās tika mīdītas vīnspaidā ārpus pilsētas, un no vīnspaida izplūda asinis līdz pat zirgu iemauktiem tūkstoš seši simti stadiju attālumā visapkārt.