Romiešiem 11 LTV1965
1. Pēc visa tā es jautāju: Vai Dievs savu tautu ir atstūmis? Nepavisam ne. Jo arī es esmu israēlietis, Ābrahāma dzimuma, Benjamīna cilts.
2. Dievs nav atstūmis savu tautu, ko viņš jau iepriekš bija izredzējis. Jeb vai jūs nezināt, kas rakstīts par Eliju, kā viņs apsūdz Israēlu Dievam:
3. „Kungs, tavus praviešus viņi ir nokāvuši, tavus altājrus izpostījuši, tā ka es viens esmu palicis, un nu tie tīko pēc manas dzīvības.“
4. Bet ko viņam atbild Dieva balss: „Es esmu sev atlicinājis septiņus tūkstošus, kas savus ceļus nav locījuši Baala priekšā!“
5. Gluži tāpat arī šinī laikā ir palicis pāri mazs atlikums pēc Dieva žēlastības izvēles.
6. Bet ja pēc žēlastības—tad nav vairs pašu nopelna, citādi žēlastība vairs nebūtu žēlastība.
7. Kas no tā izriet? —Pēc kā Israēls tiecas, to viņš nav sasniedzis, tikai Dieva izvēlētie to ir sasnieguši, bet pārējo sirdis ir tikušas apcietinātas,
8. Kā ir rakstīts: „Dievs viņiem devis truluma garu, acis, lai tie neredzētu, un ausis, lai tie nedzirdētu, līdz pat šai dienai.“
9. Un Dāvids saka: „Viņu bagāti klātais galds viņiem kļūs par slazdu un cilpu, par krišanas un soda iemeslu.
10. Viņu acis tiks aptumšotas, ka viņi vairs neredzēs, un viņu muguras būs saliektas vienumēr.“
11. Es jautāju tālāk: vai viņi paklupuši, lai ietu bojā? Nebūt ne: Ar viņu apgrēcību pestīšana nākusi pie pagānu tautām, lai viņus pamudinātu uz sacensību.
12. Bet ja jau viņu apgrēcība ir pasaulei ieguvums, un viņu iztrūkums—ieguvums pagānu tautām, cik daudz vairāk viņu pilnais skaits.
13. Jums es to saku, nejūdiem. Par cik esmu pagānu tautu apustulis, es turu godā savu darbu,
14. Cerēdams mudināt uz sacensību savus ciltsbrāļus un dažus viņu starpā glābt.
15. Jo, ja jau viņu atmešana devusi pasaulei salīdzināšanu, ko citu dos viņu pieņemšana kā dzīvību mirušiem?
16. Ja jau pirmais guvums ir svēts, tad arī visa mikla, un, ja sakne ir svēta, tad arī zari.
17. Bet ja nu daži zari izlauzti un tu, meža eļļaskoka atvase būdams, esi uzpotēts viņu vietā un dabūjis daļu pie eļļaskoka saknes un taukuma,
18. Tad nelielies zaru priekšā; bet ja lielies, zini: ne tu nesi sakni, bet sakne nes tevi!
19. Tu varbūt iebildīsi: zari izlauzti, lai es tiktu uzpotēts.
20. Pareizi, savas neticības dēļ tie izlauzti, bet tu turies ar savu ticību. Tāpēc neesi iedomīgs, bet pilns bijības!
21. Jo, ja Dievs nav taupījis dabīgos zarus, viņš arī tevi netaupīs!
22. Redzi šeit kopā: Dieva laipnību un bardzību! Bardzību pret tiem, kas krituši, laipnību—pret tevi, ja tu tikai paliksi uzticīgs šai laipnībai; citādi arī tevi izcirtis!
23. Viņi turpretim, ja viņi nepaliks savā neticībā, tiks iepotēti. Jo Dievs viņus spēj atkal iepotēt.
24. Jo, ja tu no sava dabīgā celma—meža eļļaskoka—esi izcirsts un pret savu dabu esi iepotēts dārza eļļaskokā, cik daudz vieglāk šie, kas pēc savas dabas jau viņam pieder, var tikt iepotēti savā pašu eļļaskokā!
25. Es jūs, brāļi, negribu atstāt neziņā par šo noslēpuma, lai jūs nekļūtu pašgudri, proti, ka vienai Israēla daļai sirds tikusi nocietināta, līdz kamēr pasaules tautas visā pilnībā būs iegājušas.
26. Un tādā kārtā viss Israēls tiktu glābts, jo ir rakstīts: „No Ciānas nāk glābējs, viņš novērsīs bezdievību no Jēkaba.
27. Un šī būs mana derība ar viņiem, kad es dzēsīšu viņu grēkus.“
28. Kas attiecas uz evaņģēliju, viņi ir Dieva pretinieki—jūsu labā! Bet pēc izvēles—Dieva mīļoti sentēvu dēļ.
29. Jo neatceļami ir Dieva žēlastības lēmumi un viņa aicinājums.
30. Jo, kā jūs kādreiz esat, bijuši nepaklausīgi Dievam, bet tagad viņu nepaklausības dēļ esat piedzīvojuši žēlastību,
31. Gluži tāpat viņi tagad kļuvuši nepaklausīgi jūsu apžēlošanas labā, lai pēc tam paši tiktu apžēloti.
32. Tā Dievs it visus pakļāvis nepaklausībai, lai pār visiem apžēlotos.
33. Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums! Cik neizprotamas viņa tiesas un cik neizdibināmi viņa ceļi!
34. Kas gan ir izpratis Dieva prātu, kas ir bijis viņa padoma devējs?
35. Jeb kas viņam ko iepriekš devis, par ko nāktos atmaksa?
36. No viņa, caur viņu, uz viņu visas lietas. Viņam lai gods mūžīgi! Amen.