Romiešiem 9 LTV1965

1. Es runāju patiesību Kristū, es nemeloju, arī mana sirdsapziņa to aplie-cina Svētajā Garā:

2. Man ir lielas skumjas un nepārtrauktas sāpes sirdī.

3. Es vēlētos būt nolādēts, atstumts no Kristus, par labu saviem brāļiem, kas laicīgajā ziņā ir mani cilts brāļi,

4. Israēlieši, kam pieder bērnu tiesa, dievišķā godība, derības, bauslība, dievkalpojumi, apsolījumi, tēvi,

5. No kuj-iem arī Kristus cēlies pēc miesas, —lai visos mūžos slavēts Dievs, kas ir augstāks par visiem! Amen.

6. Tomēr nav sacīts, ka Dieva vārds ar to būtu zaudējis spēku. Jo ne visi, kas cēlušies no Israēla, ir patiesi israēlieši.

7. Ne arī tāpēc, ka tie ir cēlušies no Ābrahama, visi ir viņa bērni. Nē! „Pēc Izāka tava cilts tiks noteikta.“

8. Tas jāsaprot tā: nevis miesīgie bērni ir Dieva bērni, bet apsolījuma bērni tiek atzīti par viņa cilti.

9. Jo tie ir apsolījuma vārdi: „Ap šo pašu laiku es nākšu—tad Sārai būs dēls.“

10. Bet tas nav vienīgais piemērs; arī Rebeka, kad tā bija gpūta no sava vīra Izāka, mūsu ciltstēva, —

11. Vēl pirms viņas bērni bija pie-dzimuši, pirms tie bija darījuši ko labu vai ļaunu,

12. Tā saņēma šādu apsolījumu: „Vecākais būs jaunākā kalps,“ Jeb, kā ir rakstīts:

13. „Jēkabu es mīlēju un Ezavu es ienīdu,“ lai tādā kārtā paliktu spēkā Dieva izvēle un lēmums, ne cilvēku nopelni, bet aicinājums.

14. Kas no sacītā izriet? Vai Dieva ticība ir netaisna? Nepavisam ne!

15. Uz Mozu viņš saka: „Es žēloju, ko es žēloju, un būšu līdzcietīgs, pret kūpi gribu.“

16. Tā tad ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet viss no Dieva žēlas-tības.

17. Tā raksti saka uz faraonu: „Uz to es tevi esmu nolicis, lai pie tevis parādītu savu spēku, un lai mans vārds tiktu daudzināts visā pasaulē.“

18. Tā tad, kuru viņš grib, to viņš žēlo, un kufam grib, tam apcietina sirdi.

19. Tu varbūt man iebildīsi: ko tad viņš vēl pārmet? Kas tad spēj pretoties viņa lēmumam?

20. Cilvēka bērns! Kas tu tāds esi, ka gribi ar Dievu tiesāties: Vai gan veidojums drīkst teikt savam veidotājām: kāpēc tu mani tādu esi radījis?

21. Jeb vai podniekam nav vara no tā paša māla darināt vienu trauku godam un otru—negodam?

22. Un ko tu teiksi, ja Dievs, gribē-dams parādīt savu dusmību un zināmu darīt savu varu, lielā lēnprātībā ir panesis pazušanai radītos dusmības traukus,

23. Lai atklātu savas godības bagātību pie žēlastības traukiem, ko tas iepriekš radījis godībai?…

24. Par tādiem viņš mūs ir aicinājis, nevien no jūdu, bet arī no pagānu vidus,

25. Kā jau Hozejas grāmatā teikts: „Es savu netautu saukšu par savu tautu un savu nemīļoto par mīļoto,

26. Un tai vietā, kur bija sacīts: jūs neesat mana tauta! viņus sauks par dzīvā Dieva dēliem.“

27. Bet Jesaja izsaucas pār Israēlu: Kaut ari Israēla bērnu skaits būtu kā jūļras smiltis—tikai atlikums tiks izglābts!

28. Jo, pildīdams savu vārdu ar steigu, tas Kungs to visu izdarīs virs zemes.“

29. Un kā Jesaja to bija paredzējis: „Ja Kungs Cebaots mums nebūtu atli-cinājis kādu sēklu, mēs būtu kļuvuši kā Sodoma, un līdzinātos Gomorai.“

30. Kas no tā izriet? —Pagānu tautas, kas nav dzinušās pēc bauslības taisnības, ir panākušas taisnību, proti ticības doto taisnību.

31. Bet Israēls, kas dzenas pēc taisnības likuma, bauslību nav piepildījis.

32. Kāpēc gan ne: Tāpēc ka viņš meklēja taisnību nevis ticībā, bet paša darbos. Viņš atsities pret piedauzības akmeni,

33. Kā rakstīts: „Redzi, es lieku Ciānā piedauzības akmeni, klinti pār kupu jāklūp; bet, kas uz viņu paļausies, nepaliks kaunā!“