Romiešiem 9 NLB

1. Es saku patiesību Kristū, es nemeloju, arī mana sirdsapziņa to apliecina Svētajā Garā,

2. ka man ir lielas bēdas un nemitīgas sirds sāpes.

3. Jo es vēlētos pats būt nolādēts, nošķirts no Kristus, par labu saviem brāļiem, saviem miesīgajiem tautiešiem

4. israēliešiem, kam pieder dēla tiesības, godība, derības, bauslības noteikumi, dievkalpošana un apsolījumi.

5. Viņiem ir tēvi, no kuriem pēc savas miesas dabas ir arī Kristus, kas ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi! Āmen!

6. Tomēr nav tā, ka Dieva vārds nebūtu piepildījies. Ne jau visi, kas cēlušies no Israēla, ir Israēls,

7. nedz arī viņi visi ir bērni tādēļ vien, ka ir Ābrahāma pēcnācēji, bet gan: tie, kas nāk no Īzaka, tiks saukti par taviem pēcnācējiem.

8. Tas nozīmē, ka ne jau miesas bērni ir Dieva bērni, bet gan apsolījuma bērni tiek uzskatīti par Ābrahāma pēcnācējiem.

9. Un apsolījuma vārdi ir šādi: ap šo pašu laiku es nākšu, un tad Sārai būs dēls.

10. Ne tikai tas vien, arī ar Rebeku tā notika, kad viņa bija grūta no mūsu cilts tēva Īzaka,

11. pirms dēli vēl bija dzimuši, pirms darījuši ko labu vai ļaunu – tādēļ vien, lai Dieva nodoms piepildītos pēc viņa paša izvēles:

12. nevis pēc darbiem, bet pateicoties tam, kas aicinājis, – Rebekai tika sacīts: vecākais kalpos jaunākajam,

13. kā ir rakstīts: Jēkabu es iemīlēju, bet Ēsavu ienīdu.

14. Ko nu teiksim? Vai Dievs ir netaisns? Nē, taču!

15. Jo Mozum viņš saka: es apžēlošos par to, par ko apžēlošos, un, kam gribu līdzjust, tam jutīšu līdzi.

16. Tiešām ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas – viss nāk no Dieva, kas apžēlojas.

17. Tā Raksti saka uz faraonu: es tādēļ esmu tevi pacēlis, lai pie tevis parādītu savu spēku un mans vārds tiktu daudzināts visā pasaulē.

18. Tā nu Dievs, kuru grib, to apžēlo un, kuru grib, to nocietina.

19. Tu man varbūt jautāsi: kādēļ viņš vēl nosoda? Kas tad var stāvēt pretī viņa gribai?

20. Bet, cilvēk, kas tu tāds esi, ka runā pretī Dievam? Vai tad veidojums var sacīt savam veidotājam: kādēļ tu mani tādu esi izveidojis?

21. Vai tad podniekam nav varas pār mālu, ka viņš no vienas un tās pašas pikas gatavo vienu trauku godam un otru negodam?

22. Bet ko tad, ja Dievs, gribēdams parādīt savu dusmību un savu varu, lielā lēnprātībā ir pacietis iznīcībai paredzētos dusmības traukus

23. un parādījis savas godības bagātību pār žēlastības traukiem, ko viņš jau iepriekš sagatavojis godībai?

24. Tādus viņš aicinājis arī mūs – ne tikai no jūdiem, arī no pagāniem.

25. Kā Hozejas grāmatā viņš saka: es saukšu par savu tautu to, kas nav mana tauta, un savu neiemīlēto par iemīlētu,

26. un, kur tiem bija sacīts: jūs neesat mana tauta, – tur tie tiks saukti: dzīvā Dieva dēli.

27. Bet Jesaja par Israēlu izsaucas: pat ja Israēla dēlu skaits būs kā jūras smiltis, tikai pārpalikums izglābsies!

28. Jo Kungs to darīs, šo vārdu piepildīdams un pasteidzinādams virs zemes.

29. Kā Jesaja to jau iepriekš pasludinājis: ja Pulku Kungs nebūtu mums atstājis kādu sēklu, mēs būtu kļuvuši kā Sodoma un līdzinātos Gomorai.

30. Ko nu sacīsim? Pagāni, kas nav dzinušies pēc taisnības, ir saņēmuši taisnību – taisnību, kas ir no ticības.

31. Bet Israēls, pēc taisnības bauslības dzīdamies, nav bauslību sasniedzis.

32. Kādēļ? Tādēļ, ka viņi to darīja nevis ticībā, bet darbos, un tie ir paklupuši pret klupšanas akmeni,

33. kā ir rakstīts: redzi, es lieku Ciānā klupšanas akmeni un piedauzības klinti; bet, kas tic uz viņu, nepaliks kaunā.