Augstā dziesma 2 NLB
1. Es klajuma narcise, ielejas lilija.”
Līgava2. “Kā lilija starp ērkšķiem, tā draudzene mana starp meitām.”
3. “Kā ābele meža kokos, tā mans mīļais starp dēliem. Cik tīkami sēdēt man viņa paēnā, un viņa auglis manai mutei salds.
4. Viņš mani ieveda vīna namā, viņa karogs pār mani ir mīlestība.
5. Spēciniet mani ar rozīņu plāceņiem, spirdziniet mani ar āboliem, jo es esmu mīlas sērgā.
Līgavainis6. Viņa kreisā roka zem manas galvas un labā mani skauj.”
Līgava7. “Es jūs nozvērinu, Jeruzālemes meitas, pie gazelēm un lauka briežiem – nemodiniet, neatmodiniet mīlestību, pirms tai labpatīk pašai!”
8. “Mana mīļotā balss! Redzi, viņš nāk, skriedams pa kalniem, lēkdams pār pauguriem,
9. mans mīļais līdzīgs gazelei vai briedulēnam. Redzi, viņš stāv aiz mūsu sienām, raugās pa logiem, zibšņo caur slēģiem.
10. Mans mīļais atsaucās un teica man: celies jel, draudzene mana, skaistā mana, jel nāc!
11. Redzi, ziema jau pagājusi, lītavas pārstājušas un prom.
12. Ziedi parādījušies zemē, klāt dziesmu laiks, un ūbeles balss ir dzirdama mūsu zemē.
Līgavainis13. Savus augļus sāk briedēt vīģe, vīnakoki smaržo un zied. Celies, nāc, draudzene mana, skaistā mana, jel nāc!”
Koris14. “Mana dūja kalnāja plaisās, klints patvērumā – rādi man vaigu, ļauj sadzirdēt tavu balsi, jo tava balss salda un tavs vaigs tīkams.”
Līgava15. “Ķeriet lapsas, tās mazās lapsas, kas posta mums vīnadārzus, jo mūsu vīnadārzi ir ziedos.”
16. “Mīļais – man un es – viņam, tam, kurš lilijās gana.
17. Kamēr diena vēl dvašo un ēnas bēg, atgriezies, mīļais mans, esi līdzīgs gazelei vai briedulēnam kalnāja plaisās.