Augstā dziesma 4 LTV1965
1. Redzi, mana draudzene, tu esi skaista, tiešām, —skaista tu esi! Tavas acis ir kā baložu acis starp tavām divās grīstītēs savītajām matu cirtām. Tavas matu cirtas kopā ir kā ganāms pulks kazu, kas dodas lejup pa Gileāda kalna nogāzi.
2. Tavi zobi ir kā baltu avju bars ar vienādi pusapcirptu vilnu, kad tās nāk no peldes. Ikvienai no viņām ir dvīņi, un nav nevienas viņu starpā, kam to nebūtu.
3. Tavas lūpas ir kā sarkana purpura aukla, un tava mute ir mīlīga; tavi vaigi ir kā granātābola sārtās plāksnes starp tavām divās grīstītēs savītajām matu cirtu pīnēm; pāri tām glaužas tavs šķidrauts.
4. Tavs kakls ir kā Dāvida tornis ar puslokā uz priekšu izvirzītu aizsargu valni, ap kuru sakārti vesels tūkstotis vairogu un daudzu spēcīgu vīru visda-žādākie ieroči.
5. Abējas tavas krūtis ir kā jauni stirnas dvīņi, kas ganās zem lilijām.
6. Kad diena metīsies dzestra un ēnas zudis, es došos pie mirru kalna un pie smaržīgā vīrāka pakalna,
7. Lai no kurienes tevi uzskatītu, tu arvienu esi skaista, mana draudzene, un tev nekur nav nekādas vainas!
8. Nāc man līdz, mana līgava, lejup no Libanona kalniem, nāc man līdzi pro jām no Libanona kalniem, virzies šurpu še no Amanas augstienes, no Senīra un Hermona virsotnēm, no lauvu mītnēm, no leopardu kalniem!
9. Tu esi paņēmusi man manu sirdi, mana māsa, mana mīļā līgava, ar vienas savas acs skatu un ar vienu sava kakla viju!
10. Cik skaista ir tava mīlestība, mana māsa, mana mīļā līgava! Tava mīlestība ir tīkamāka par vīnu, un tava ziežu smarža pārspēj visas pārējās spēcīgās smardes!
11. Tavas lūpas, mana līgava, ir it kā pāri plūstošas medus kāres; piens un medus ir zem tavas mēles, un tavu drēbju smarža ir kā Libanona kalnu gaisa smarža!
12. Mana māsa, mana līgava, tu esi kā aizkorēts dārzs, kā aizslēgts avots, kā aizzīmogota aka.
13. Viss, kas no tava stāva riešas, ir it kā ar granātābelēm apdēstīts izpriecas dārzs ar dižciltīgiem augļiem, ar ciprešu puķēm, kas smaržo pēc nardēm,
14. Ar īstajām nardēm un safrānu, ar kuplām skalbēm un kanēļa augiem, ar dažādiem kvēpināmo vielu kokiem, mirrēm un alvejām; visi šie augi izdveš vispatīkamākās smaržas.
15. Tu esi kā dārza avots, dzīvo ūdeņu izteka, un kā strauti, kuņ plūst no Libanona kalniem.
16. Mosties, ziemeli, un traucies, dienvidus vējš! Un drāzies ar sparu cauri manam dārzam, lai pil uz visām pusēm tajā esošo augu rasojošās spēcīgās smaržas!
17. Lai mans draugs nāk savā dārzā un bauda no tā dižciltīgiem augļiem! —