Augstā dziesma 4 NLB
1. “Redzi, cik tu skaista, draudzene mana! Redzi, cik tu skaista – tavas acis ir dūjas aiz tava plīvura. Tavi mati ir kā kazu bars, kas tek lejup no Gileāda kalniem.
2. Tavi zobi ir cirptu avju pulks, kas kāpj augšup pēc peldes – katra no tām dvīņus atnesusi, un izmetušos nav viņu vidū.
3. Kā purpura aukla ir tavas lūpas, un tava mute ir jauka. Kā granātābola šķēles tavi vaigi aiz plīvura.
4. Tavs kakls kā Dāvida tornis, kas celts priekš ieročiem – tūkstoš vairogu pakārti tur, un ikviens pieder varonim.
5. Abas tavas krūtis kā divi stirnēni, kā gazeļu dvīņi, kas lilijās ganās.
6. Kamēr diena vēl dvašo un ēnas bēg, es došos uz mirru kalnu un vīraka pauguru.
7. Visa tu esi skaista, draudzene mana, un tevī nav vainas.
8. Man līdzi no Lebanona, līgava mana, nāc man līdzi no Lebanona! Dodies šurp no Amānas virsotnes, no Senīra un Hermona virsotnes, no lauvu mītnēm, no panteru kalniem.
9. Tu mani iekveldināji, māsa mana, līgava, – tu mani iekveldināji tik ar acu kaktiņu, tik ar vienu krelli no tavas rotas.
10. Cik brīnišķi tavi glāsti, māsa mana, līgava, – tavi glāsti par vīnu gardāki, tavas eļļas dvesma – par visām smaržām.
11. Medus lāso tev lūpās, līgava, – piens un medus zem tavas mēles, un tavas drēbes smaržo kā Lebanona ciedri.
12. Aizslēgts dārzs, tu māsa mana, līgava, – aizslēgts avots, aizzieģelēta aka.
13. Tavs klēpis ir granātu dārzs ar saldiem augļiem, ar hennu un nardēm.
Līgava14. Narde un safrāns, kalme un kanēlis ar visiem vīraka kokiem, mirres un alvejas līdz ar vislabākajām smaržām.”
15. “Dārzu avots, dzīvūdens aka un straumes no Lebanona.
16. Mosties, ziemeli, nāc, dienvidvējš, dves manā dārzā – izplūdīs smarža, lai mans mīļotais nāk savā dārzā un ēd saldos augļus!”