Augstā dziesma 6 LTV1965

1. „Kurp tad ir aizgājis tavs draugs, tu visuskaistākā starp sievietēm? Uz kurieni tavs draugs virzījis savu ceļu? Mēs mēģināsim kopā ar tevi viņu meklēt.“

2. Mans draugs ir nokāpis dziļi lejup savā dārzā pie savām garžu augu dobēm, lai viņš tur savos dārzos pastaigātos un plūktu lilijas.

3. Mans draugs ir mans, un es esmu viņa draudzene, —viņa, kas gana liliju līci.

4. Tu esi skaista, mana draudzene, kā Tirca, mīlīga kā Jeruzāleme, bet reizēm gan briesmīga kā naidīgi kafa pulki!

5. Novērs savas acis no manis, jo tās mulsina mani! Tavi mati ir kā ganāmpulks kazu, kas, lejup virzīdamās, novietojušās Gileāda kalna nogāzē.

6. Tavi zobi ir kā ganāmpulks avju, kas nāk no peldes; ikvienai no tām ir dvīņi, un neviena starp viņām nav neauglīga.

7. Tavi vaigi ir kā granātābola sārtās puses starp tavām divās grīstītēs savītajām matu cirtu pīnēm.

8. Sešdesmit ir ķēniņieņu, astoņdesmit blakus sievu, un jaunavu daudzums ir neizskaitāms.

9. Bet tikai viena vienīga ir mana balode, mana rimtā un cildenā, tikai viena ir savai mātei pati mīļākā un savas mātes izraudzītā, kurai viņa deva dzīvību. Un kad meitas viņu redzēja, tad viņas viņu teica svētlaimīgu esam, un ķēniņienes un blakus sievas viņu slavēja un daudzināja.

10. Kuj-a ir starp viņām, kas mirdzēdama iznirst no tumsas kā rīta, blāzma, skaista kā mēness, starojoša kā saule, briesmīga kā naidīga karaspēka bari?

11. Es biju nokāpusi lejup savā riekstu dārzā, lai apskatītu jaunos riekstu kociņus strauta malā un lai palūkotos, vai vīna koks rieš pumpurus un vai granātābolu koki jau izplaukuši.

12. Es nezināju, ka manas dvēseles trauksme mani neapzinīgi bija novedusi pie dižciltīgā Ami-Nadila ratiem.