Augstā dziesma 6 NLB

1. “Kurp aizgājis tavs mīļais, tu, visskaistākā starp sievām? Kurp devies tavs mīļais? – Mēs iesim tev līdzi to meklēt.”

2. “Mans mīļais nokāpis savā dārzā pie mētru dobēm apraudzīt dārzus, saplūkt lilijas.

3. Es – mīļajam un mīļais – man, viņš, kurš lilijās gana.”

4. “Skaista tu, draudzene mana, kā Tirca, daiļa kā Jeruzāleme, barga kā karogoti pulki.

5. Novērs acis no manis, jo tās mani satrauc. Tavi mati kā kazu bars, kas pa Gileāda nogāzēm tek.

6. Tavi zobi kā avju pulks, kas kāpj augšup pēc peldes, – katra no tām dvīņus atnesusi, un izmetušos nav viņu vidū.

7. Kā granātābola šķēles tavi vaigi aiz plīvura.

8. Seši desmiti valdnieču, astoņi desmiti mīļāko, un jaunavām skaita nav, –

9. viena vienīga dūja mana, skaidrā mana, viena vienīga savai mātei, savai dzemdētājai šķīsta, meitas to uzlūko un sauc to laimīgu, valdnieces un mīļākās viņu slavina.

10. Kura ir tā, kas raugās lejup kā ausma, skaista kā mēnesnīca, šķīsta kā saule, barga kā karogoti pulki?

11. Es nokāpu riekstu dārzā palūkot dzinumus ielejā, raudzīt, vai vīnstīga rieš, vai plaukst granātkoki,

12. es nezināju, ka mana dvēsele mani iecēlusi Ammīnādāba goda ratos.”