Augstā dziesma 7 LTV1965

1. Atgriezies jel, Sulamīte, atgriezies! Vērs atpakaļ savus soļus un pagriez pret mums savu vaigu, lai mēs varētu tevi skatīt! „Un ko jūs tagad saskatāt Sulamītē?“ —Vispievilcīgāko daiļumu, līdzīgu dievišķīgajai rotaļu dejai Mahanajimā!

2. Cik cēla ir tava gaita tavās kurpēs, tu, valdnieka meita! Tavi gurni savu daiļo apaļumu spraišļojumā ir tik atbilstoši viens otram kā divas saktas, ko darinājusi gudra lietpratēja veiklā roka.

3. Tavs klēpis ir kā apaļš kauss, kufā nekad netrūkst dzēriena valgmes. Tava miesa ir kā kviešu kopa, kas apspraudīta ar lilijām.

4. Abas tavas krūtis ir kā divi jauni stirnu dvīņi.

5. Tavs kakls ir kā ziloņkaula tornis. Tavas acis ir dzidras kā Hešbonas dīķi pie Batrabima vārtiem. Tavs deguns ir kā tornis Libanona kalnos, tas, kas noraugās uz Damasku.

6. Tava galva uz tava ķermeņa ir kā Karmela kalns, un tev pāri par pleciem plūstošās matu cirtas ir kā krokās sakārtots tumši sārts valdnieka purpurs; pats ķēniņš ir šo cirtu savaldzināts!

7. Cik skaista un cik tīkama esi tu, cildena prieka un jauku pārdzīvojumu pilnā mīlestība!

8. Tu esi augumā smuidra kā palma, un tavas krūtis ir līdzīgas vīna ķekariem.

9. Es sacīju sev: „Man būtu jāuzkāpj palmu kokā un jāsatver tā zari, lai tavas krūtis man tiešām šķistu kā ķekari pie vīna koka un tava deguna elpai lai būtu ābolu smarža. —

10. Un tava mute lai būtu kā labs vīns, kas manam draugam labi gaumē un liek runāt pat apsnaudušo lūpām.“

11. Mans draugs ir mans, un visa viņa sirds ilgošanās ir pēc manis!

12. Nāc, mans draugs, lai izejam laukos un lai pārnakšņojam ciematos!

13. Un lai mēs agri varētu uzkāpt vīna kalnos un redzētu, vai vīna koks rieš pumpurus, vai tā ziedi veras vaļā un vai granātābeles plaukst; tur es tev dāvināšu savu mīlestību.

14. Mīlestības āboli smaržo saldi, un uz novietnes virs mūsu durvīm ir dažādi augstvērtīgi augļi. Mans draugs, es esmu tev tur sataupījusi labākos gan no šā, gan arī pat vēl no pagājušā gada ražas.