Augstā dziesma 8 NLB

1. Kas gan dos man tevi par brāli, manas mātes krūtīm zīdītu! Tad es tevi sastaptu laukā, skūpstītu tevi, un neviens mani nepulgotu.

2. Es tevi vestu, es tevi pavadītu savas mātes namā, tu mani mācītu, es tevi dzirdītu ar vircotu vīnu, ar manu granātu sulu.

3. Viņa kreisā roka zem manas galvas un labā mani skauj.”

4. “Es jūs nozvērinu, Jeruzālemes meitas, – kādēļ jums modināt, kādēļ jums atmodināt mīlestību, pirms tai labpatīk pašai!”

5. “Kas nāk tur no tuksneša, pieglaudusies pie sava mīļā?” “Zem ābeles es tevi atmodināju – tur mocījās tava māte, tur viņa mocījās, tevi dzemdēdama.

6. Liec mani kā zīmogu uz savas sirds, kā zīmogu uz sava pleca, jo stipra kā nāve ir mīla, grūta kā kaps ir kaisle, tās liesmas kā uguns liesmas, Kunga varenās liesmas!

7. Pali nevar apslāpēt mīlestību, un upes nevar to apslīcināt – ja kāds dotu par viņu visu naudu no sava nama, tas tiktu smietin apsmiets.”

8. “Mūsu māsa vēl maza, un viņai vēl krūšu nav – ko mums darīt ar māsu tai dienā, kad viņa tiks bildināta?

9. Ja viņa būtu mūris, mēs tur uzceltu sudraba žogu, bet, ja viņa būtu durvis, mēs tās aizdarītu ciedru dēļiem.”

10. “Es esmu mūris, un manas krūtis kā torņi, tad es kļuvu miera avots viņa acīs.

11. Sālamanam bija vīnadārzs Baal-Hamonā, viņš šo vīnadārzu nomāja sargiem, katram par augļiem bija jāmaksā tūkstoti sudraba.

12. Tas vīnadārzs, kas ir man, nes tūkstoti tev, Sālaman, un divus simtus augļu sargiem.”

13. “Dārzu iemītniece, tavu balsi uzklausa draugi, ļauj man to dzirdēt!”

14. “Steidzies, mīļais mans, līdzīgs gazelei vai briedulēnam smaržāju kalnos!”