Zaharija 4 NLB

1. Eņģelis, kas ar mani bija runājis, nāca atkal un modināja mani, itin kā modinādams no miega.

2. Viņš man teica: ko tu redzi? – Es teicu: es skatījos, un redzi – gaismeklis, viss no zelta, un augšā tam kauss, un septiņi eļļas lukturīši uz septiņiem zariem, un septiņas caurulītes iet uz katru augšējo eļļas lukturīti.

3. Un blakus tam divi olīvkoki: viens pa labi kausam, bet otrs pa kreisi. –

4. Es vaicāju eņģelim, kas ar mani bija runājis: mans kungs, kas tas ir?

5. Eņģelis, kas ar mani bija runājis, atbildēja: tu nezini, kas tas ir? Es teicu: nezinu vis!

6. Tad viņš man atbildēja: šis ir Kunga vārds Zerubābelam: ne ar spēku un ne ar varu, bet ar manu Garu! – saka Pulku Kungs.

7. Lielais kalns, kas tu esi? Zerubābela priekšā tu kļūsi par līdzenumu! Viņš uzliks jumtgala akmeni, un visi klaigās: vareni, vareni gan!”

8. Tad Kunga vārds nāca pār mani:

9. “Zerubābela rokas likušas šim namam pamatus, un viņa rokas to arī pabeigs, tad tu zināsi, ka mani pie jums sūtījis Pulku Kungs!

10. Kurš nicināja mazuma dienu, tas līksmos, redzēdams svērteni Zerubābela rokā! Un tās septiņas ir Kunga acis, kas nolūkojas uz visu zemi!

11. Tad es jautāju viņam: kas ir šie divi olīvkoki gaismekļa kreisajā un labajā pusē?

12. Es jautāju viņam vēlreiz: kas tie par olīvkoku zariem, kas blakus abām zelta caurulītēm, pa kurām plūst eļļa? –

13. Un viņš man teica: vai tu nezini, kas tie ir? Es teicu: nezinu vis! –

14. Un viņš teica: tie ir abi svaidītie dēli, kas stāv blakus visas zemes Kungam!