Cefanija 2 LTV1965
1. Pārbaudi sevi un atgriezies, tu, kauna nepratēja tauta,
2. Iekāms krīt spriedums, —kā pelus aizput diena—, iekams tā Kunga dusmu karstums nāks pār jums, iekāms pār jums nāks pati tā Kunga dusmības diena!
3. Meklējiet to Kungu, jūs visi nelaimīgie šai zemē, jūs, kas ievērojat tā Kunga likumus; dzenieties pēc taisnības, kļūstiet pazemīgi, lai jūs tā Kunga dusmu dienā varētu glābšanu atrast!
4. Jo Gaca būs jāatstāj, un Askalona kļūs neauglīgs klajums; dienas vidū izdzīs visus no Asdodas un Ekronu noslaucīs no zemes virsus.
5. Bēdas tiem, kas gar jūrmalu dzīvo, krētiešu tautai! Tā Kunga piedraudējums nāks pār jums: „Kānaāna, filistiešu zeme! Es tevi tā piemeklēšu, ka tur vairs nebūs iedzīvotāju!“,
6. Gar jūras malu lai būtu tikai niecīgas ganu mītnes un sīklopu aploki.
7. Šī zemes sloksne lai kļūst par īpašumu pāri palikušajiem no Jūdas nama, un lai viņi tur gana savus lopus. Vakaros lai viņi apmetas pārnakšņošanai Askalonas namos, kad tas Kungs, viņu Dievs, būs par viņiem apžēlojies un izbeigs viņu cietumu.
8. „Es esmu dzirdējis Moāba nievas un Amona bērnu paļas, ar kādām viņi ir apsmējuši manu tautu, stāvēdami lielīdamies pie tās robežām.
9. Tik tiešām, ka Es dzīvoju!“ —saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs, —„Moābam jākļūst kā Sodomai un Amona bērniem kā Gomorai, viņu zemei kā nātrienei, kā sāls bedrei un kā tuksnesim uz mūžīgiem laikiem! —Manas tautas pāri palicēji viņus paņems sev par laupījumu, un manas tautas atlikums paņems viņu zemi sev par īpašumu!“
10. Tas viss viņiem lai notiek par viņu augstprātību, ka viņi nonicinājuši tā Kunga Cebaota tautu un tukši lielījušies.
11. Briesmīgs būs tas Kungs pret viņiem, jo Viņš izskaudīs visus neīstos dievus virs zemes; un Viņu pielūgs visi pagāni savās jūras salās, piesaukdami Viņu katri savā dzīves vietā.
12. „Ari jūs; aitiopiešus, nogalinās mans zobens!“
13. Un Viņš izstieps savu roku pret ziemeļiem un iznīcinās Asiriju. Ninivi Viņš pārvērtīs par neauglīgu kailatni, kas būs izkaltusi kā tuksnesis,
14. Kur vidū apmetīsies ganāmi pulki un baros mitīs visādi zvēri; dzēses un eži taisīs sev naktsmītnes tās tempļu stabu pamatos, dziedātāju putni dziedās gaismas ailēs, kraukļi sēdēs uz sliekšņa, jo tempļa vidū būs izputēšana: ciedru koka plāksnes būs visas norautas.
15. Tāda izskatīsies līksmā pilsēta, kas tik droši dzīvoja un runāja pati pie sevis savā sirdi: „Es, un citas nav nevienas!“ Kā tā nu ir kļuvusi par tuksnešainu klajumu, zvēriem par mitekli! Un visi, kas iet tai garām, svilpo, pasmejas priekā par to un atmet ar roku.